1

mazāk jāmeklē skolas biedri draugos un vairāk jāskatās spogulī.

reizēm šķiet, ka pasaule būtu daudz vienkāršāka, ja draugi mazāk uzticētos draudzenēm un draudzenes vairāk draugiem un vice versa. Vai vienkāršī visi kaut kā vairāk ticētu labajam pasaulē, lai nebūtu galējību.

galu galā diez vai kāds apzināti meklē otru cilvēku, kura dzīvi padarīt par elli un pamest stūrī šņukstot. un es zinu, ka bez cīņas padoties nedrīkst, ka drāmu burt arī nevajag, bet gribās un, ka viss nav tikai melns un balts un, ka viena vai otra stulbums neattaisno kļūdas, kuras pieļauj es arī zinu, ka nemitīgi neatskatīties pār plecu ir grūti, ka neuzstādīt pārākās prasības ir grūti un neshēmot ir neiespējami.  

 

upd. un lielākoties cilvēki viens otrā iemīlas nejauši un pajūk viss, jo nebija lemts. lielākoties taču neviens pie tā nav vainīgs, ne!?

man liekas, ka lielākoties ir vieglāk būt kategoriskam, nekā redzēt starptoņus. tā jau ir vieglāk, jo nebūt kategoriskam nozīmētu atdzīt, ka kādam citam ir taisnība vai arī to nosauktu par neizlēmību.

weak, weak, weak, weak, weak

kopā būšana ar kādu, neko neatrisinās. nebūšana kopā ar kādu neko neatrisinās. runāšana neko neatrisinās, nerunāšana jau neko nerisina. pirmo reizi pārspļaut dažus vārdus pār lūpām ir grūtāk nekā izdarīt jebko citu. un tā tas notiek visu laiku.

visu nedēļu mēs ar kolēģi apmainamies ar Austin Powers citātiem.

man vienmēr ir šķitis, ka es esmu pratusi tikt ar savu nogurumu galā tīri labi un man nav bijis tā, ka es aiz bezspēka saļimstu. ja neskaita, ka nebiju gulējusi vienu nakti, tad pārējie saskaitāmie bija 14 un vairāk stundu darba dienas, vairākas pēc kārtas. ja godīgi man ļoti patīk strādā, vēl vairāk man patīk strādāt, jo man ir sajūta, ka kāds to varētu novērtēt. vakar vakarā ar kolēģi iebraucām rimi un tad mani aizgādāja mājās. nezinu kāpēc man prātā ienāca ģeniāla doma uzvārīt īstu, normālu buljonu zupai, uzliku vārīties. Apsēdos dīvānā, ieslēdzu seriāliņu un pamodos pēc pusotras stundas, jo vairs nevarēju paelpot, dzīvoklis viss baltos dūmos, galva reibst...vispār nobijos ļoti, saraudājos aiz tā, ka nobijos, aiz tā, ka spēka vairs nav, aiz tā, ka viss pēkšņi likās tik slikti, slikti.

un ikreiz, kad man prātā ienāk kāda sūd-suicidālā doma, tad ar mani notiek kaut kas, kad es saprotu, cik man patiesībā ļoti gribas dzīvot. pēdējo reizi, kad man atkal uznāca stulbums, tad es soļoju mājās pāri dzelzceļa pārbrauktuvei un klausījos mūziku. protams, vilcienu es nedzirdēju. attapos mirklī, kad zeme zem kājām vibrēja, vilciens bija bāāāāāāāāāidi tuvu, taurēja un es paspējau nolekt no sliedēm un tik un tā tas vējš un spēks, kas ir tur, kur lieli objekti ātri pārvietojas panesa mani līdzi pāris metrus. it kā sīkums, bet es paspēju vizualizēt savus samaltos locekļus, seju, kuras vairs nav.

kaunu gribētos norīt un aprakties dziļi zemē, jo man ir viegla dzīve, bet es visu laiku tēloju kaut kādu cietēju. gribētu, lai man nav saišu, lai vienīgais atskaites punkts man būtu es pati.

tagad, kad es drusku nervozēju, tad man raustās labās acs plakstiņš. kolēģi mani tagad sauc par snaiperi.
šodien pie mums ienāca viens ļoti jauks geju pāris. viņi bija precēti. ļoti šarmanti kungi ap sešdesmit, mēs ar priekšnieci salkani novilkām savu "aaaawww...!"Tad, kad mēs pastāstījām (it kā stulbi, bet tas likās tik mīlīgi!) savam kolēģim, kurš likās diezgan liberāls sākās liela šķobīšanās un pussekundes laikā viņš izdomāja, ka viens no vīriešiem uz viņu skatījies ar iekāres pilnu skatienu. es teicu, ka uz mani arī šad un tad tā apskatās.

viendzimuma laulības Zviedrijā legalizēja 2007. gada martā.

patiesib es gaidiju, kad adams lamberts nodziedas kaut ko no rat pack un, ja godigi es gaidiju tiesi feeling good. ja man likas, ka tikai bble to var ta nodziedat, tad buble var iepust...

man šķiet, ka kosmoss mani vēro ļoti uzmanīgi. gadu gadiem čīkstēju, ka amn vajag, lai kāds man skrien pakaļ. un skrien. skrien, skrien. es ļauju. nezinu, ko man pateikt, lai neskrien, bet, lai nebēg arī. jo čalim jau nav ne vainas un es saprotu, ka cieņa ir milzīgi svarīga un es esmu īpaši cienījama meitene, bet...ja es kailām krūtīm viņam varu murrāt blakus dienu dienām un viņš trīcošām rokām tikai var paņemt roku, tad es nevaru izturēt to memļacīgumu. es gribu, lai kāds ir stiprāks un pat tad, ja tas ir drusku nepiekljīgi un asi, tad tam tā arī ir jābūt.

fuck 'em all.

es skatos uz cilvēkiem ar mirdzošu, veselīgu ādu. viņi atpūšas pludmalēs, nodarbojas ar ūdenssportu. nevienā bildē nav alkohola un cigarešu nav. visas bildes ir fortografētas pa dienu un neizskatās, ka viņiem būtu garlaicīgi. skaistie raudzējas ar skaistajiem.
zin', gribētos vienai pašai aizbraukt ļoti tālu un sākt visu no sākuma. nopirkt jaunu miesu un skaidrāku prātu.

un kā jau katru pavasari un vasaru ļaudis sāk čivināt, ja lindai nākamajā dienā jābūt agri no rīta darbā, tad iepriekšējā vakarā visi puikas smukāki un gudrāki kļūst, meitenes mazāk iziet ielās, alkohols lētāks un galvenais garšīgāks. vispār viss ir tik labi, labi, ka pašai jau no tā salduma slikta dūša.
vakar testasteronu saostījusies atsteberēju, butiski aizsteberēju mājās, uzliku modinātāju. pamodos stundu vēlāk. būtībā pamodos tajā brīdī, kad man jau bija jābūt darbā. pati aptuveni pusminūti patīksminājos par sevi, ka biju jau drēbes sakātojusi glītā kaudzītē jau vakar.kāda es apdomīga.

ak, jā. stāsts nav par manu ballīti, kāda nu tā mums ir. smuki pasēdēt un pakulstīt mēles! stāsts ir par to, ka mans sen nozudušais mojo ir atgriezies. pat tad, ja ne pilnībā tad drusku ir. šad un tad autobusa šoferi atkal uzsmaida, smuki puikas samulst ik pa laikam un ik pa laikam pat ir kāds ar ko pakoķetēt. nu ja, nu ja, kur ir tur rodas. te nu pēkšņi ir man mīļotais, tad atkal nav, tad neko nevar saprast, tad skaipā ar mani nerunā, es uztraucos...kāpēc es uztraucos? es taču neko negribu, bet tomēr gribu!

sksitums biežāk neka retāk iet roku roka ar gudrību.

vienam no mšsu klientiem vienmer ir tik skumjas acis un klusa balss. es gaidu, kad kads viņu sasmīdinās.

traki dīvaini. es uzaugu mājās, kur māju sajūtai un lietām mājās bija milzīga nozīme. vecākiem vienmēr bija un vēljoprojām ir svarīgi, lai mājās būtu silti, lai būtu lietas, kurām ir nozīme un maz lietu, kuras netiek lietotas vai tām nav kaut kādas emocionālās vērtības'. pats galvenais laikam ir cilvēki. pie mums reti notika viesības, tikai obligātais skaits. tagad to ir vēl retāk. iespējams tāpēc, ka mājās vienmēr bija tāds miers un manējie kaut kā baidījās no tā, ka atnāks kāds un izjauks to kārtību. ļoti māņticīgi, bet tomēr es arī tam kaut kā ticēju. manējie vienmēr priecājas, kad bērni ir mājās. mēs esam tikai divi, bet tieši tik vajag, lai māja piepildītos ar visiem.
es vienmēr redzu draudzeņu acīs to izmisumu, kad es saku, ka no mājām zvanīja. tur jau tā lieta, ka viss jau ir labi, tikai mēs esam viens otram tik maz, ka vienmēr mīlam vairāk, neiredzam vairāk, dusmojamies vairāk un mazāk par visu samierinamies. mēs visi četri.

nu, jā, traki dīvaini! man ir manas mājas. viss ir tieši tādās krāsās, kā es gribu. lietas, kas tur ir, stāv vietās, kur es to gribu, pat saules tur ir tieši tik daudz, cik es to gribu. tikai absolūti nav sajūtas, ka tur būtu kaut kas tik sargājams. pirmkārt, es jūku prātā, ja esmu tur viena un visu laiku. otrkārt, man ir sajūta, ka es tur grimstu.
'
un tas nav par vientulību, tas ir par vienpatību.

I wanna do bad things with you

ņeviena īpaši laba doma man nekad nav ienākusi prātā, ja es esmu apsēdusies un izdomājusi kaut ko izdomāt. tas parasti ir dialoga vai lielākas diskusijas auglis. un man ļoti patīk parunāties.
visiem patīk parunātie, izstāstīt citiem, cik pats īpašs un labs,cik savdabīgs, cik paša pieredze ir unikāla, kā nu kuro reizi, vai nu pozitīva vai īpaši negatīva.
ikreiz, kad es pieķeru sevi stāstot par sevi kaut ko tādu, kam es pati īsti neticu es cenšos sevi piekušināt, dažreiz necenšos. lūk, es gribētu, lai mana balss būtu skaņāka, lai mans raksturs būtu tumšāks un atskabargaināks.

jo dienas, jo vairāk man šķiet, ka galvenais tomēr ir beigu beigās nodzīvot laimīgu dzīvi. pirms pāris gadiem es aktīvi sprauslāju par kaut kādu karjeru, par kaut kādu pašrealizāciju un pat nevarēju iedomāties, ka man varētu būt bērni. tas viss šķita tik tāls un neiespējams.

vakar ar draudzeni kulstījām mēles par šo un to. pēkšņi aktuāls kļuva topics  par kopdzīvi un par to, kas notiek, kad aizsoļojat roku rokā saulrietā. ja pirms pāris gadiem kopdzīve šķita kaut kāds luksuss, tad tagad tas ir loģisks turpinājums. tagad mēs gribam dzīvot kopā. ne jau tāpēc, ka kāds kādu piečakarēs, bet tāpēc, ka baidamies, ka nupat, nupat laika vairs nav daudz un bēbi gribās, māju gribās, suni gribās...porcelāna traukus un vienādus volvo. varbūt ar mums ir kā ar bitēm. ir mātīte(tikai mums viņu ir daudz) un ir darba bites, tobiš, viņās ļoti ilgi nemostās mātišķie instinkti vai arī kaut kas tāds, kas pamodies ir manī, lai kas tas arī nebūtu...

man ir kāda paziņa. viņai ir tik pat kā trīsdesmit. nav gluži tā, ka man trīsdesmitgadnieki šķiet veci, ne tuvu nešķiet. man viņi šķiet nobrieduši vai vismaz, ka viņi ir pulku gudrāki par mani, pacietīgāki, spēcīgāki. jā...tā tad mana paziņa. ikkreiz, kad mēs aprunājamies par dzīvi un kāda no mums izmet kaut ko par bērniem, partneriem viņa divdomīgi nosmīkņa un saka, ka viņai viss vēl priekšā, ka viņa vēl taču ir tik jauna un, ka mums vispār grēks par to domāt. nu labi, labi, veca jau viņa nav. es vienkārši ceru, ka es neattapšos četrdesmit piektajā dzimšanas dienā pulkvedī, fliterētos svārciņos kniebjot dupsī jaunam puikam. cerams, ka es atcerēšos, cik patiesībā man gadu un, ka ap to laiku mani paciētīgi mājās gaidīs vīrs un, ja ne tas, tad vismaz pāris bērneļu...