1

protams, ieper manu vakardienas cīņu biedru rūpju pilnie zvani/īsziņas, lai painteresētos kā man klājas darbā vai man ar veselību viss ir kārtībā, vai varbūt viņi vienkārši grib iebērt sāli manās brūcēs. īpašs shout out-s sierz -iņam! Lai gan patiesībā man būtu jāzvana un rūpju pilnā balsī jājautā vai kāds negrib, lai jamo māte atpakaļ miesās pieņem...! bet, protams, patīkami un glaimojoši.

Un tomēr nākamajā rītā uznāk viegla grūtsirdība. Ja es būtu kaut drusku gudrāka un visums būtu drusku vēlīgāks, iespējams es varētu gulēt visu dienu. Iespējams, ja es nesprēgātu par tiem, kas sevi sauc prusta grāmatu varoņu un filozofu vārdos, bet tā vietā profilakses pēc reizi nedēļā pārlasītu to pašu dižgaru darbus un tā...tīri veselīgas intereses „vajāta” labprātīgi studētu filozofiju no a līdz z. Varbūt tad man nemaz gulēt negribētos.

un pēdējā laikā es krāsoju lūpas un velku skaistas kleitas. tā NOTEIKTI ir tāda kā riesta deja. Foxy!

cik gan romantiski mēdz būt 16-gadīgi puikas!?

Ja tevi pasūta mīļotais cilvēks, bet saka ka varat palikt draugi,tas ir tas pats,kā tev nomirtu suns,bet mamma ļautu tev viņu paturēt.

( krūtis )

Tieši, kur es visu esmu salaidusi grīstē, lai kosmoss man tik dāsni atdarītu ar tik devīgiem bārmeņiem, ka tas jau bojā vesleību, tik ciešu miegu, ka noguļu darbu. un, kur tieši ir palikuši mani labie gēni, kas izslēdz jebkādas paģiras. kur? kur? kur?

ja es pusaugu gados nefanoju par puiku grupām, tad jau trešajā desmitā es skatos seriālus par vampīriem, lasu grāmatas par vampīriem( tikai man patik ta "tik-saldi-ka-acis-certas" romantiska dala). nākamās ir sookie stackhouse gramatas un  true blood 2.sezona!

gribu stāvlampu un vēl es gribu pelēku stūra dīvānu.

Pat dzīve pansionātā ir aizraujošāka nekā mana personīgā dzīve. Brīva meitene esmu jau gandrīz divus gadus un uz horizonta jau kādu laiku neviena nav.

Vienmēr notiek viens un tas pats, bet dažādos veidos. Pirmais, es satieku kādu puisi, parasti viņš ir kāda mana drauga vai draudzenes draugs. Man viņš patīk, es viņam to pasaku, viss beidzas ar skaistu draudzībiņu(te ir jādzird mans pašironiskais tonis). Otrs scenārijs būtībā ir visvienkāršākais, proti, es iepazīstos ar kādu puisi vai vienkārši viņu jau zinu kādu laiku. Man viņš iepatīkas vai patīk kādu laiku. Es neko nesaku un viss beidzas pat nesācies. Nesaku, jo parasti otrā scenārija varoņi ir kaut kādā grūtā dzīves posmā un viņiem ir ņe da ļubvi garastāvoklis. Trešais scenārijs ir visdīvainākais un liekas, ka tam pat nav nekāda pamata. Es ieraugu kādu, kas man patīk, es virspusēji ar viņu iepazīstos vai arī aprobežojas ar draugu un paziņu nostāstiem par viņu. Es sāku redzēt visādas zīmes, sākot no tā, ka es viņam noteikti patīku, jo viņš aizved mani līdz centram no darba, kas būtībā ir elementārs pieklājīgs žests. Vai es piemēram sadzirdu kādu īpaši sirsnīgu toni varoņa balsī, vai arī viņš izsaka man komplimentu. Būtībā tas viss ir tādiem baltiem diegiem šūts, ka jēgas gan no tā diži daudz nav.

Periodiski man uznāk kaut kāds vientulības fakups, kad man liekas, ka pirms pāris gadiem es biju jaunāka un ...here it comes  gudrāka, tiesa gan, tad es nebiju tik daudz sev gauži nodarījusi, ieskaitot cigaretes, alkoholu un daudz, daudz darba, it kā hipotekāro kredītu, parādus un maz, maz naudas. Jap, kurš gan šitādu, nekādu gribēs? Man šad un tad ir tāds kauns atdzīties, ka es gribu baigo mīlestību, jo visas jau tā saka un man ir sajūta, ka es negribu malt vienu un to pašu. Man ir kauns, ka es izklausīšos žēlabaina un vāja.   

Daudzi life couchi-i saka, ka ir jābūt ļoti precīzai vīzijai par to, ko vēlies, kas ir svarīgi. Ja es esmu iedomājusies diezgan precīzi, kas ir mans iekšējais aicinājums, kas man vēljoprojām šķiet pats svarīgākais un ko es ļoti, ļoti gribu un es zinu, ka to nevar dabūt, ja nav blakus tā otra cilvēka, tad es nezinu kādu otru cilvēku es gribu. Sāksim ar to, ka mana māmiņa ir vienmēr man ir stāstījusi, ka es neesmu pati skaistākā un veiksmīgākā meitene uz pasaules( es zinu, ka mammām tā neklājas runāt, taču mana šķiet, ka pat savādāk nevar), tāpēc man, manuprāt, nav pārmērīgās prasības, jo man šķiet, ka vispirms ir jāprasa no sevis un tad no otra.

Viņam nav jābūt pašam skaistākajam, jo ar skaistajiem vienmēr TĀDAS klapatas, pašam bagātākajam, jo viņu jau nemaz nav tik daudz un viņiem patīk jaunas un spīdīgas „rotaļbiedrenes”, pašam, pašam, jo tāda vienkārši nav. Galvenais, lai es no viņa varu mācīties, lai viņš mani sasmīdina, lai nesaka, lai es neēdu gaļu, lai nedzeru kafiju, ka mani draugi ir narkomāni(jo tādi pavisam noteikti nav!), lai nerisina manas problēmas, bet lai mudina mani darīt kaut ko, lai es viņam vienkārši ļoti patīku.