1

Jā, jā, jā...visu vakardienu, kura par nelaimi bija brīvdiena, pavadīju guļot mājās un sevi žēlojot. būtu vismaz aizbīdijusi savu slinko pakaļu līdz parkam pastaigāties vai vismaz cilvēkos, lai paskatītos, ka sevi žēlot ir stulbi un neba jau man ir jānes visa pasaules nasta.
padusmojos , padusmojos uz didzi. un ko gan viņš man tādu pateica? neko! pajautāja kā man iet, bet es, protams, izmežģīju no tā visu iespējamo, ieskaitot to, ka viņš tagad domā, ka es esmu tieši tajā pašā vietā, kur viņš mani pameta. un vai tad tā nav. ir tieši tā! tikai gribas kliegt un bļaut, lai paskatās uz mani, pakalusās manī, cik es tagad gudra, savaldīga un vispār kāda es labiņā...BET nē...nē, man nosalst rokas, it kā viņš kāda nāve būtu un sāk raustīties acs( tā notiek, kad es uztraucos).

vispār jau didzim nav ne vainas. ja man būtu draugs, tad man arī nebūtu ne vainas', vismaz par to nedomātu tik daudz. pēc diviem gadiem neredzēšanās neviens domādams neizdomātu, ka otram tā nemaz ar' nav tik priecīga atkalredzēšanās. izskatījās gan viņš slikti, godīgi sakot viņam vajadzētu šad un tad to gaļu ieēst un alu padzert. izskatījās galīgi neseksīgi novārdzis, neveselīgu ādu, zobiem. vai nu jaunā draudzene nebaro vai kauc līdzi visam tam straight edge  marasmam. lai gan, kāda gan man darīšana!? Nekāda!

vakar vakarā vismaz ričards a.k.a. cock-blocker atsūtīja īsziņu, aizbraucām atvadīties no kristapa. vismaz kleitu uzvilku, izriesu krūtis un padzēru šņabi, paskatījos uz smukiem puikām, skaitā diviem. pfff...pilnīgi nekā aizraujoša!

protams, es tagad labprāt sēdētu kaut kur pludmalē, kur ir mēreni silts ar labu pretiedeguma krēmu, bet es sēžu darbā, saška uzbūra grenadīna tēju ar zemenēm.

pirmkārt, es jau vakarnakt atgriezos no pozitīva, otrkārt man patika un nepatika, man bija interesanti un man brīžiem bija garlaicīgi.. es droši vien neaptvēru, ko tur varēja izdarīt un es tā pa īstam tikai šo un to noklausījos. ja neskaita, ka man kas-ar-viņu-noticis-viņš-slikti-izskatās bijušais, TAS bijušais pēc pusotra gada atnāca apsveicināties un man nezināmu iemeslu dēļ rokas nosala, asaras bira kā pupas un es sadusmojos. Lai gan, ko tur drāmu burt, visiem ir bijušie, ne visiem ir tagadējie un visi beigu beigās ir dzīvi un pat reizēm milzīgi laimīgi!

sēžu darbā un zīmēju plikas meitenes.

kopš vecie speciālsiti pazuda no mūsu mīlasbāra mēs satiekamies nepiedodami reti. vakar bija drusku kā vecajos labajos laikos. šoreiz tikai meitenes!

tās pat nav ciešas draudzības, reizēm tās pat ir tikai pazīšanās un dažreiz man šķiet, kas tas viss ir tik pārvērtēts. dažreiz es dusmojos, ja dzirdu kaut ko sliktu par viņām, reizēm es pati pasaku kaut ko sliktu. dažreiz man šķiet, ka tieši tā dažādība izkliedē manu vienpatību. dāzreiz man šķiet, ka tieši tā dažādība man iemāca paļāvību un iecietību. visam pāri tur mēs visas esam smieklīgas un drusku vulgāras, drusku vājas, mazliet stipras un mazliet par daudz dzeram, pīpējam un jūsmojam viena par otru. visvieglāk ir tieši tā, jo pē tā viena, otra un trešā vakara, desmit soļus no tā galdiņa mēs nerunājam par mūsu attīecībām vai to neesamību un nenosodam izvēles, ko mēs izdaram un reti kad nolasam no sejas, kas sāp un, kas priecē. 'tur ir tā veglā distance un tā vieglā tuvība.

doobie brothers - what a fool believes

pārsvarā man par vientulību(pārsvarā vienpatību, ne vientulību) neuznāk grūtsirdība. parasti es necenšos būt viena, bet šovakar tā vien gribas kliegt un spiegt, lai kāds uz mani paskatās. reizēm šķiet, ka kaut kas lūdz galam nav godīgi, bet reizēm šķiet, ka visi tie cilvēki, kas tā jūtas izpērk vainu par kaut ko, ko viņi kādreiz ir nodarījuši kādam citam.

kad es biju mazāka un skolā bija klases vakari un skolas diskotēkas teica, ka, ja kāds aicina dejot, nedrīkst atteikt, ja nav īsta un pamatota iemesla. tagad gan meitenes puikām atsaka, jo viņš ir uzvilcis zeķes zandalēs, lieto nepareizās smaržas un viņam ir slikta slava. jā, kad es pēdējo reizi aicināju kādu "padejot" un, ja man kāds atteiktu, kas tieši būtu tie iemesli!?

tā, šovakar pēc darba lejuplādēšu un skatīšos. pirmā manā sarakstā no filmām, kuras gribu vēlreiz noskatīties.

es neesmu pārmērīgākā estēte un man nepatīk pārkopušies, pāpulējušies vīrieši, jo man no viņiem ir bail. man liekas, ka, ja es no rīta tādam pamodīšo blakus, tad tas ir jāizdara pusotru stundu pirms viņa, lai uzzīmētu seju, sataisītu frizūru un nogultos tā kā gultas veļas reklāmā atkal viņam blakus. don't get me wrong es labprāt celtos un sakoptos, bet, ja nu es negribētu celties...

vakar ar viux pasēdējām. ja godīgi, tad tagad kā nekad viņa izskatās pēc juristes un viņa izskatās grēcīgi labi. un grēcīgi labs bija brīdis,kad es viux biju pateikusi, ka strādāju positivus dienās, minūti vēlāk kolēģe piezvanīja un palūdza samainīties, tāpēc atbrīvojās tieši smuki divas dienas positivusam. tas ir tieši tas sīkums par kuru es runāju. tagad tieši divas ne'dēlas es varēšu priecāties par kaut ko.