1 - Post a comment

jo dienas, jo vairāk man šķiet, ka galvenais tomēr ir beigu beigās nodzīvot laimīgu dzīvi. pirms pāris gadiem es aktīvi sprauslāju par kaut kādu karjeru, par kaut kādu pašrealizāciju un pat nevarēju iedomāties, ka man varētu būt bērni. tas viss šķita tik tāls un neiespējams.

vakar ar draudzeni kulstījām mēles par šo un to. pēkšņi aktuāls kļuva topics  par kopdzīvi un par to, kas notiek, kad aizsoļojat roku rokā saulrietā. ja pirms pāris gadiem kopdzīve šķita kaut kāds luksuss, tad tagad tas ir loģisks turpinājums. tagad mēs gribam dzīvot kopā. ne jau tāpēc, ka kāds kādu piečakarēs, bet tāpēc, ka baidamies, ka nupat, nupat laika vairs nav daudz un bēbi gribās, māju gribās, suni gribās...porcelāna traukus un vienādus volvo. varbūt ar mums ir kā ar bitēm. ir mātīte(tikai mums viņu ir daudz) un ir darba bites, tobiš, viņās ļoti ilgi nemostās mātišķie instinkti vai arī kaut kas tāds, kas pamodies ir manī, lai kas tas arī nebūtu...

man ir kāda paziņa. viņai ir tik pat kā trīsdesmit. nav gluži tā, ka man trīsdesmitgadnieki šķiet veci, ne tuvu nešķiet. man viņi šķiet nobrieduši vai vismaz, ka viņi ir pulku gudrāki par mani, pacietīgāki, spēcīgāki. jā...tā tad mana paziņa. ikkreiz, kad mēs aprunājamies par dzīvi un kāda no mums izmet kaut ko par bērniem, partneriem viņa divdomīgi nosmīkņa un saka, ka viņai viss vēl priekšā, ka viņa vēl taču ir tik jauna un, ka mums vispār grēks par to domāt. nu labi, labi, veca jau viņa nav. es vienkārši ceru, ka es neattapšos četrdesmit piektajā dzimšanas dienā pulkvedī, fliterētos svārciņos kniebjot dupsī jaunam puikam. cerams, ka es atcerēšos, cik patiesībā man gadu un, ka ap to laiku mani paciētīgi mājās gaidīs vīrs un, ja ne tas, tad vismaz pāris bērneļu...