07:19 am
"To be running breathlessly, but not yet arrived, is itself delightful, a suspended moment of living hope." - Anne Carson
vakar tētis stāstīja par bitēm, kas izklausoties kā vesels strops, kad salidojot vīteņhortenzijās, kas apkampušas balstus ap terasi. un tad tās vienubrīd pazūdot visas kā viena. un iestājoties klusums, vasara. sapnis, ko redzu, ir kaut kas tāds. tik sanošs.
iedomājos, ka pēdējā laikā diezgan bieži te izkarinu savus selfijus. es absolūti nekad neesmu par sevi domājusi kā par cilvēku ar skaistu ārieni. drīzāk daru to tāpēc, lai pati sev atgādinātu, ka es tiešām esmu te un tagad, nevis tikai izskrienu šim visam cauri kā gaitenim, kas savieno punktu A ar punktu B.
šodien man gribas sev pagatavot kaut ko garšīgu, kaut ko tādu kā cukīni laiviņas ar pildījumu. gaidu solīto lietu. tas būs notikums. šodien es ēdīšu cukīni laiviņas un skatīšos uz lietu.
08:52 am
visskumjāk ir tāpēc, ka M. izklausās tik izmisis, kad saka, ka es esot atkal runājusi ilgāk, nekā esmu solījusi. man tiešām nav daudz stāstāmā vakar. es vienkārši čamdos pa kabatām. man vienkārši gribas izgriezties ar oderi uz āru. piedod, es saku. tas taču nebija domāts ļauni, es saku. izbaro mani kaijām, ja gribi, es saku. tu esi neiespējama, viņš saka. un tā tas paliek. un tad mani pārtver sapnis. es it kā nododu stafetes kociņu sapnim.
07:53 pm
Joprojām te melnas nakts tumsa. Un tagad es vienkārši nezinu, vai tas bija viss, uz ko debesis bija spējīgas. Tie mākoņi vienubrīd bija tik daudzsološi. Is that all there is to a fire? Vasara tomēr ir kaut kas cits. Cits stāsts no citas sērijas. Es joprojām nezinu, vai tā esmu es, kas šo raksta. Varbūt tā ir tikai mana vasara, kas mani te raksta. Kā atgriežoties skolā septembrī, kad jāraksta sacerējums "Mana vasara".
Man pietrūkst visa. Dažreiz es domāju, ka man pietrūkst arī kaut kādas tādas pirmreizīguma sajūtas, ko droši vien nemaz nevajag speciāli meklēt. Ja vien Tu zinātu. Esmu apskrējusi pusi pasaules. Esmu jutusies, bijusi, iznirusi pēc vēl vienas ieelpas. Bet vēl nekad neesmu ziedusi uz rupjmaizes šķēles medus kārtiņu, skatoties Tavās smaidīgajās acīs.
Zini, lietus tikai vingrinās savās etīdēs. Viņš vēl būs. Viņš vēl nāks un aizskalos mūs prom pie citām vakardienām. Viņš man pats to pačukstēja.
09:44 pm
palasīju, ko esmu te sagvelzusi, un tagad man vajag apēst tādu ķiplokainu skābu gurķi. apsolu, ka dzīvē es neesmu tik saldsērīga.
es nezinu, kāpēc šovakar nemitīgi domās atgriežos pie Geoff Dyer stāsta "Miss Cambodia". varbūt tāpēc, ka skriedama slēpties no lietus ieraugu aziātiska skata jaunu sievieti sēžam zem akācijas, kas ir pie Bruņinieku un Barona ielu krustojuma. viņa sēž turpat uz soliņa ar sakrustotām basām kājām lotosa pozā zem atvērta lietussarga un vienā mierā klausās mūziku. viņa uz mani paskatās ar kaut kādu tādu pretīgumu, ka es nevaru nepasmaidīt. ne viņa skrien kaut kur slēpties no lietus, ne viņai rūp mans pētošais skatiens. man ir dotas pāris minūtes, lai es iegaumētu visu, ko tobrīd redzu. un tad man ir jāiet.
īsāk sakot, tas noteikti nav izcils stāsts, bet tas ir gana labs stāsts. un tieši tāpēc, ka nav izcils, tajā ir kaut kas tāds īsts. es tam pilnībā noticu. tas ir kā kaut kas no dzīves norakstīts. nu, bet varbūt ir arī.