palasīju, ko esmu te sagvelzusi, un tagad man vajag apēst tādu ķiplokainu skābu gurķi. apsolu, ka dzīvē es neesmu tik saldsērīga.

es nezinu, kāpēc šovakar nemitīgi domās atgriežos pie Geoff Dyer stāsta "Miss Cambodia". varbūt tāpēc, ka skriedama slēpties no lietus ieraugu aziātiska skata jaunu sievieti sēžam zem akācijas, kas ir pie Bruņinieku un Barona ielu krustojuma. viņa sēž turpat uz soliņa ar sakrustotām basām kājām lotosa pozā zem atvērta lietussarga un vienā mierā klausās mūziku. viņa uz mani paskatās ar kaut kādu tādu pretīgumu, ka es nevaru nepasmaidīt. ne viņa skrien kaut kur slēpties no lietus, ne viņai rūp mans pētošais skatiens. man ir dotas pāris minūtes, lai es iegaumētu visu, ko tobrīd redzu. un tad man ir jāiet.

īsāk sakot, tas noteikti nav izcils stāsts, bet tas ir gana labs stāsts. un tieši tāpēc, ka nav izcils, tajā ir kaut kas tāds īsts. es tam pilnībā noticu. tas ir kā kaut kas no dzīves norakstīts. nu, bet varbūt ir arī.