Joprojām te melnas nakts tumsa. Un tagad es vienkārši nezinu, vai tas bija viss, uz ko debesis bija spējīgas. Tie mākoņi vienubrīd bija tik daudzsološi. Is that all there is to a fire? Vasara tomēr ir kaut kas cits. Cits stāsts no citas sērijas. Es joprojām nezinu, vai tā esmu es, kas šo raksta. Varbūt tā ir tikai mana vasara, kas mani te raksta. Kā atgriežoties skolā septembrī, kad jāraksta sacerējums "Mana vasara".

Man pietrūkst visa. Dažreiz es domāju, ka man pietrūkst arī kaut kādas tādas pirmreizīguma sajūtas, ko droši vien nemaz nevajag speciāli meklēt. Ja vien Tu zinātu. Esmu apskrējusi pusi pasaules. Esmu jutusies, bijusi, iznirusi pēc vēl vienas ieelpas. Bet vēl nekad neesmu ziedusi uz rupjmaizes šķēles medus kārtiņu, skatoties Tavās smaidīgajās acīs.

Zini, lietus tikai vingrinās savās etīdēs. Viņš vēl būs. Viņš vēl nāks un aizskalos mūs prom pie citām vakardienām. Viņš man pats to pačukstēja.