"To be running breathlessly, but not yet arrived, is itself delightful, a suspended moment of living hope." - Anne Carson

vakar tētis stāstīja par bitēm, kas izklausoties kā vesels strops, kad salidojot vīteņhortenzijās, kas apkampušas balstus ap terasi. un tad tās vienubrīd pazūdot visas kā viena. un iestājoties klusums, vasara. sapnis, ko redzu, ir kaut kas tāds. tik sanošs.

iedomājos, ka pēdējā laikā diezgan bieži te izkarinu savus selfijus. es absolūti nekad neesmu par sevi domājusi kā par cilvēku ar skaistu ārieni. drīzāk daru to tāpēc, lai pati sev atgādinātu, ka es tiešām esmu te un tagad, nevis tikai izskrienu šim visam cauri kā gaitenim, kas savieno punktu A ar punktu B.

šodien man gribas sev pagatavot kaut ko garšīgu, kaut ko tādu kā cukīni laiviņas ar pildījumu. gaidu solīto lietu. tas būs notikums. šodien es ēdīšu cukīni laiviņas un skatīšos uz lietu.