Ja ir višlistes, tad varētu būt arī pišlistes – tādas, kur uzskaitītas daiļākās Rīgas bāru meitenes.

Klausīties mūziku fonā nozīmē to izniekot.

Tikko (17:10) piezvanīju uz sludinājumu, kas ielikts ss šodien, plkst 14:00. Kāds jau tur esot iemaksājis drošības naudu un kā izskatās, dzīvoklis laikam ir tu-tū. Man lūdza zvanīt rīt pēcpusdienā, ja nu tas cilvēks tomēr pārdomā. Es zināju, ka ir traki, bet ka tik...

Pamanīju feišukā, ka Zemlika piemin kādu Mario Batkoviču, kurš esot nonācis Rolling Stones "20 best avant albums" topā. Noklausījos vienu skaņdarbu un nodomāju – kārtējais tonālais repetitīvais lūpsteris (loopster ir labs vārds, lai raksturotu visus tos anoying minimālistus, kuri īsti nesaprot, ka minimālisms varētu būt kaut kas vairāk par neinteresanta materiāla daudzkārtēju atkārtojumu, turklāt bez jebkādu procesu/attīstības iesaistes). Bet, spriest par mūziķi pēc viena gabala ir nepieklājīgi, tāpēc uzliku vēl vienu gabalu. Atkal tas pats. Trīs lietas labas lietas, es nenodomāju, tomēr uzliku arī trešo gabalu. Ok, Rolling Stones apskatnieks ir nekompetents lohs, kurš neko nesaprot no mūzikas. Varbūt paklausīšos citus topa dalībniekus un mainīšu viedokli. Un ja mēs runājam par apskatniekiem, man tik ļoti ir apnicis, ka par mūzikas ekspertiem uzstājas cilvēki, kuriem ne tikai nav mūzikas izglītības, bet vienkāši nav pieredzes un izpratnes par to, kas jau ir izdarīts un vispār – kas ir kas.

Varbūt šis gads ir labs, lai beidzot beigtu klusēt un sāktu runāt to, ko es domāju par mūziku sev apkārt. Es taču esmu nozares speciālists, kāpēc man kautri klusēt, ja apkārt notiek leimums? Īstenība man ir arguments, kāpēc. Jo tas viss pārsvarā būs negatīvi un kam gan patīk cilāt sūdus?

Uzcepu milzīgu bļodu ar piparkūkām. Brauc ciemos!

Vai tu zini, kā ir būt garlaicīgākajam cilvēkam pie dzīves viesību galda? Es zinu.

Biju izbraucis uz dažām dienām uz laukiem. Pavadīju divas naktis tukšā lauku mājā ar visu tai piederošo atribūtiku – krāsni, kuru sakurinot tāpat istabā ir dubars, pelēm virtuvē, nekādu iespēju normāli nomazgāties un atkal jau aukstumu. Viss jau būtu kruti, tikai sagatavoties vajadzēja labāk. Kaķis bija stresā, to nevajadzēja ņemt līdzi, tā vietā vajadzēja paķert sildītāju. Kronis visam bija aizmirsts telefona lādētājs, tas gan mani darīja bažīgu, it īpaši tāpēc, ka pašam nav auto. Nācās apgrūtināt draugus, kuri nebija starā par maniem gājieniem, bet tāpēc jau draugi ir, vai ne? Pastaigājoties, lauka vidū piegāju pie akmeņu kaudzes, no kuras izlīda milzīga (kā man likās) lapsa. Uz brīdi saskatījāmies un lapsa laidās mežā iekšā. Vienu gan šādas vietas izdara labi – pazuda stress un trauksme. Mierīgi kurini krāsni, lasi vecu Rīgas Laiku, jebkas cits ir nesvarīgs un tāls.

"Pēc runas domes deputāts nodziedāja vienu no savām jaunajām dziesmām."

( Mēs ar kaķi vēlamies īrēt 1-istabas dzīvokli Rīgā )

Vietējā kristiešu labdarības veikala grāmatu plauktā atradās grāmata, acīmredzot veltīta reliģijas kritikai no zinātnes skatu punkta, tajā, piemēram, figurēja nodaļa "Kā izaudzināt ateistu", kamēr pāris grāmatas tālāk atradās grāmata "Kā saglabāt ticību". Bet es nopirku Aīdu un Traviatu platēs par vienu eiro.

Orchestral manoeuvres in the bitspace

beidzot nobriedu publicēt bez atslēdziņas

Čeku dedzināšanas kalendārs, trlolololololrorrooool

„Liels simfonisks darbs – tā, protams, nav mazu kamermūzikas darbu summa. Es uzskatu, ka mūzikas darba sacerēšana nav tikai sacerēšana vien, bet tā ir cīņa pašam ar savu vienaldzību, pašam ar savu inertumu. Tā ir arī cīņa pret vispārpieņemtām patiesībām, kuras mēs tik bieži ekspluatējam, ka ikdienā tās pārvēršas par štampiem. Tā ir arī cīņa pret dogmatismu, un tā ir cīņa par savu – māksliniecisku – patiesību. Tā ir tāda cīņa, kurā tev varbūt ir jāpierāda, ka tava iekšējā patiesība un attiecīgā skaņdarba patiesība ir 2x2=7, teiksim”, – tā radio intervijā 1981.gadā runāja Artūrs Grīnups.

http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/latviesu-muzikas-zelta-fonds/artura-grinupa-devita-simfonija.a95279/

Šobrīd mans mīļākais izteiciens ir "piepurkšķināt galvu". Tas radās tā. Reiz, kādā vēlā pēcpusdienā aigāju ciemos pie drauga, kurš paziņoja – sieva ar bērnu aizbraukuši ciemos pie radinieka x, lai var pavēdināt piepurkšķināto … (ilgāka pauze) … dzīvokli. Es: "domāju, ka teiksi "galvu"". Viņš "nu arī".
Ko tas īsti nozīmē? Piemērs no FB (FB, starpcitu, ir būtisks galvas piepurkšķinātājs). Mans paziņa, komponists un pedagogs M. Ž. ir sacepies par saviem skolēniem, kuri sauc čellu par ķellām, neuzskata, ka ir jāzina, kas ir E. Dārziņš un vispār vienkārši nemāk uzvesties. Lūk, šie skolēni ir piepurkšķinājuši cienījamajam komponistam galvu un viņš to ļoti labi apzinās, kaut arī visticamāk lieto citu jēdzienu, lai aprakstītu radušos situāciju. Turpat komentāros viņam piebalso kāds profesionāls mūziķis, ka pie visa vainīgas ir liberālās teorijas, potes un NWO. Lūk, šis cilvēks savukārt ir piepurkšķinājis galvu man un vienīgais, kas atliek, ir iet uz mežu vai gulēt. Labrīt!

Šonakt sapņoju, ka esmu konservatorijā/muz. akadēmijā un man gaidāms gala eksāmens klavierspēlē, laikam arī pēdējais kurss. Pēkšņi konstatēju, ka programmu veido tā pati pabiezā grāmata, kas reālajā pasaulē satur apmēram 17 Bēthovena klaviersonātes. Un kaut kas vēl man saka, ka tas esot no galvas jāspēlē uz ko es izmisumā izsaucos, ka es taču tās sonātes vispār knapi spēlēju (kur nu vēl šo). Un man bija skaidrs, ka būs jāņem akadēmiskais. Un tad es pamodos. Fū.

"Hurma" ir tāds vārds, kas prasīties prasās pēc dažādām transformācijām. Piemēram, pēc transformācijām par dažādiem uzvārdiem – Hurmanskis, Hurmanovičs, Hurmauskis, Hurmacēvičs, Hurmikins, Hurmanovs, Hurmēvics, Hurmakovs un tā tālāk.