Pirms minūtēm 20 – 30 iedzēru savu rīta kafiju. Garastāvoklis vienkārši zaškaļivajet. Pat darba e-pastu uzrakstīju ātri un bez baigās tur pārlasīšanas (lai tik viss būtu korekti, mļe). Idejas kūsāt kūsā. Man pat nav kauns, ka trešā daļa manam kvartetam ir sanākusi kā diezgan klasisks skerco. Jo vispār rakstīt mūziku XIX gadsimta stilizācijā nav kaut kas, ar ko būtu jālepojas, bet dažkārt mūzika kontrolē tevi, nevis tu viņu un tā nosaka pati, kāda tā būs. Bet drīz šis kafijas būsts izies un nākamā kafija vairs vienkārši nestrādās. Kāpēc daba nav parūpējusies par augstu serotonīna, dopamīna un kā tur vēl līmeni organismā? Es tik daudz ko vairāk būtu dzīvē izdarījis, ja dabiņa man riteņos neliktu sprunguļus. Kā jums ar stimulantiem?