kapu kaķi ir ļoti interesanta lieta. pilnīgi nopietni. kad es un Jūle bijām Jaunciema kapos pāris gadus atpakaļ, tur bija ļoti daudz šo dzīvnieciņu. Un vēl - V-grāvja kapos labu laiku bija viens kaķis, kas vienmēr sēdēja uz viena un tā paša kapakmeņa. Kapakmenis nebija jauns, bet šķita jocīgi. Reāli, kā nāku no darba vai eju garām par brīvdienās, - kaķis tur sēž. Regulāri. Tagad gan nozudis. Man arī rodas žēlums pret šiem dzīvnieciņiem, bet es mierinu sevi ar domu, ka viņi paši spēj sevi apgādāt, ja vien nav pārlieku pieradināti. Instinkti dara savu, un tur jau mamma daba lemj, kā būt. Lai tevi nemocītu sirdsapziņas pārmetumi par šādiem dzīvniekiem, palasi šito, tieši par lapsu, http://tikainesakinevienam.lv/princis/21.htm

(Reply to this) (Thread)

Paldies par uzmundrinājumu. Man gan liekas, ka ja kaķis ir slims un tas ir redzams, tad jau tikai cilvēks var par viņu parūpēties, māte daba ir bezspēcīga... Bet lapsas (ne)pieradināšanas teksts ir klasika :)

(Reply to this) (Parent)