desmitos · piecpadsmit

Atcerējos, kā kaut kad maijā, kad galerijā beidzās Rumpētera izstādes atklāšana, kopā ar Kāru devāmies mājās. Iekāpām nakts tramvajā. Diemžēl tas bija 10.tramvajs, bet mums bija slinkums kāpt laukā un mēs nolēmām pārbraukt pāri vismaz tiltam, lai sagaidītu piekto. Bet tajā tramvajā (kas īstenībā bija vecs busiņš) mēs iepazīnāmies ar kurlmēmo Juri, kas mums savā 33šajā nokiā rakstīja ziņas- kā mums klājas un kā mūs sauc. Mēs pat viņam atbildējām, un Klāra gandrīz, kāpjot laukā, paņēma viņa telefonu sev līdzi. Bet interesantākais sekoja pēc tam. Pieturā mēs iepazināmies ar kaut kādu vīru vārdā Gints, kurš smēķēja cigaretes no Turcijas. Mēs tieši bijām nolēmušas iet uz Iļģuciemu ar kājām, Gints izlēma mums pievienoties. Viņam vajadzēja uz Smiļģa ielu. Tā nu beigās sanāca, ka mēs aizgājām pie viņa ciemos. Bet viss bija ļoti nevainīgi- viņš uzcepa mums kartupeļus, pastāstīja par savu sievu un meitu, kuras atradās atvaļinājumā Grieķijā. Tā mēs paēdām ļoti vēlas vakariņas, padzērāmies alkoholu un devāmies mājup ar kājām.
Pēc tam gan Gints mums zvanīja vairākas reizes un aicināja uz sava tēva mājām Ērgļos, kur vajagot sieviešu rokas, jautāja, vai mēs negribam braukt uz jūru, bet mēs atteicām, jo es mācījos mūzikas eksāmenam pie Dambja kunga un Klāra vienkārši gulēja mājās un nekur negribēja doties.