desmitos · piecpadsmit

Karls Popers: "Mēs šeit, Rietumos, dzīvojam relatīvi vislabākajā, taisnīgākajā , visapgādātākajā pasaulē, kāda līdz šim vēsturē ir bijusi; brīvā pasaulē, pasaulē, kurā mums ir vislielākās iespējas, pasaulē, kurā varam brīvi runāt. Tā ir pasaule, kādas līdz šim nav bijis. (..) Taču patlaban daudzi intelektuāļi domā, ka dzīvojam nožēlojamā pasaulē. Un jauniem cilvēkiem to ne tikai ilgstoši stāsta, bet arī ierīvē, iepotē. Pats par sevi saprotams, ka mūsu pasaulē pastāv labais un sliktais. Būtu bezjēdzīgi teikt, ka mūsu pasauli nevar uzlabot. Mūsu uzdevums un jauno cilvēku uzdevums ir uzlabot mūsu pasauli- patiešām uzlabot, nevis pasliktināt. Ja jaunieši uzlūko mūsu pasauli ar nostādni, ka tā ir nožēlojama pasaule, riebīga pasaule, tad šādā veidā padara nelaimīgus paši sevi- viņi paši dzīvo šajā nelaimīgajā pasaulē, kas ir brīnumskaista. Mana galvenā tēze ir tāda, ka dzīvojam labā pasaulē un ka mediji, žurnālisti, intelektuāļi, visi tic, ka dzīvojam nožēlojamā pasaulē un ka šo ticību iedēsta jaunos cilvēkos. Tad piedzīvojam, kā, piemēram, Vācijā un Itālijā, ka nonāk pie baisiem terora aktiem, kuros tiek nošauti nevainīgi cilvēki,- to dara jauni cilvēki, kam ir augstas idejas par labāku pasauli un kas tic, ka šo labāko pasauli var atrast Krievijā vai kādā citā komunistiskā zemē, kur kalpībā nospiestiem ļaudiem nav tiesību brīvi runāt.”