vilibaldis domā -
View:Jaunākais.
View:Arhivētais.
View:Draugi.
View:Par sevi.

Marts 9., 2015

Time:19:54
ir viena lieta par ko ļoti apskaužu tos kam ir ģimenes gan miniatūrajā, gan paplašinātajā variantā. reizēs, kad viss ir uz naža asmens var izvērst dialogu un nākt pie kādas atziņas vai rīcības plāna. bet cik tad ilgi vērpsi dialogu pats ar sevi. no reizes uz reizi tā riņķojot savās domās, ziedošā pļava, kas katram galvā, pamazām pārtop drūmā purva akacī. abert risinājums noteikti ir, tik dubļi acēm priekšā un nevar ieraudzīt.
man ļoti nepatīk būt vienai, bet kaut kā tā gala beigās sanāk.
pati savāru, pati strebju.
comments: ir doma Previous Entry Tell A Friend Add to Memories Next Entry

Comments:


[info]mufs
Link:(Link)
Time:20:44
tāpēc es vēlarvien dusmojos uz tiem,kas apmiruši, jo kad strīdies ar tiem,kas dzīvi palikuši,nav,ar ko aprunāties

turies! beigu galā jau mēs pašas ar visu kaukādā ellē ratā tiekam galā
(Reply to this) (Thread)


[info]vilibaldis
Link:(Link)
Time:20:48
tiekam jau tiekam tik ar kādiem puniem:)
man jau ar viena daļa apmirusi, tamdēļ kaut kā tā sanāk
(Reply to this) (Parent)


[info]str
Link:(Link)
Time:20:57
nu kad uz naža asmens, tad zin, ka ir jārīkojas.
a ko citu.
(Reply to this) (Thread)


[info]vilibaldis
Link:(Link)
Time:21:26
neko

ja zināt kā būtu vēl labāk:)
(Reply to this) (Parent)


[info]ld
Link:(Link)
Time:10:28
es apgāzīšu Tavu ilūxziju par ģimenes atbalstošo plecu - vismaz manā universā ģimene ir tad, kad tai kaut ko vajag. Ja man ir kaut kas jāizlemj, tad standarta atbilde ir, ka tas ir mans lēmums.t.i. pašai pieņemams.
(Reply to this) (Thread)


[info]vilibaldis
Link:(Link)
Time:10:42
tas neliedz sapņot :)
nu man te sarežģīti ik viens lēmums ko pieņemšu paraus līdz sekas, kas skars arī citus, tāpēc sasodīti vajadzētu skatu no malas...
turklāt mani mājieni par "nepavelku" tiek uztverti kā "negribi neko darīt"
(Reply to this) (Parent) (Thread)


[info]ld
Link:(Link)
Time:10:50
ai, es varētu te piemēru kalnus rakstīt par to kā man gājis un kā ģimene to ir komentējusi.
Nupat man rit pēdējās bezdarbības nedēļas, bet kāmēr es mocījos sevī uzturēt pozitīvismu un cerību, ka es darbu atradīšu, dārgie radinieki turpināja zāģēt manu pašapziņas zaru. tie izteicieni jau ir tik nevainīgi "kur ir problēma, ka Tu nespēj atrast darbu?", "varbūt Tev tomēr vajadzētu samazināt savas ambīcijas un pielāgot tās realitātei". Mans tēvs savulaik arī ir teicis, ka viņš nesaprot kā es varot darīt savu darbu, jo viņam liekas, ka es neko nejēdzu.

tagad kad esmu atradusi, turklāt tieši tādu kādu gribēju, tad pēkšņi visi ar mani lepojas. Atzīšos, ka es arī nenormāli ar sevi lepojos, jo spēju izturēt to tukšuma posmu un nepiekāpties spiedienam no malas.
(Reply to this) (Parent) (Thread)


[info]vilibaldis
Link:(Link)
Time:11:18
ļoti pazīstami, mani pat nezāģe, bet vai nu ignorē vai kaut ko noburkšķ no sērijas "ko var gribēt, tev taču tik drausmīgs raksturs"
labi vēl, ka meita kaut cik atvēsinoši spēj uz šo paskatīties
(Reply to this) (Parent) (Thread)


[info]ld
Link:(Link)
Time:11:22
forši! mani sīkie drīzāk bija nervozi nekā atvēsinoši vai atbalstoši. meita vispār vēlējās, lai es kafejnīcā strādāju :D
(Reply to this) (Parent)

vilibaldis domā -
View:Jaunākais.
View:Arhivētais.
View:Draugi.
View:Par sevi.