ai, es varētu te piemēru kalnus rakstīt par to kā man gājis un kā ģimene to ir komentējusi.
Nupat man rit pēdējās bezdarbības nedēļas, bet kāmēr es mocījos sevī uzturēt pozitīvismu un cerību, ka es darbu atradīšu, dārgie radinieki turpināja zāģēt manu pašapziņas zaru. tie izteicieni jau ir tik nevainīgi "kur ir problēma, ka Tu nespēj atrast darbu?", "varbūt Tev tomēr vajadzētu samazināt savas ambīcijas un pielāgot tās realitātei". Mans tēvs savulaik arī ir teicis, ka viņš nesaprot kā es varot darīt savu darbu, jo viņam liekas, ka es neko nejēdzu.
tagad kad esmu atradusi, turklāt tieši tādu kādu gribēju, tad pēkšņi visi ar mani lepojas. Atzīšos, ka es arī nenormāli ar sevi lepojos, jo spēju izturēt to tukšuma posmu un nepiekāpties spiedienam no malas. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}