tethys_

Man vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības ar šo laika periodu.
Sāku es savu vārda dienas/Jāņu svinēšanu ļoti labi. Mēs ar ģimeni vienmēr braucām uz Dzirniekiem pie vecmāmiņas. Es, māsa, mamma un tētis. Laikam Jāņu svinēšana man visvairāk saistās ar kaut ko normālai ģimenei līdzīgu. Ziemassvētki vēl līdz šim brīdim ir saglabājuši savas tradīcijas, bet šie jaukie Jāņi bija tikai līdz man palika 9 gadi un vecāki izšķīrās. Toreiz mēs gājām uz konkrētu vietu svinēt, netālu no dārziņa, vienmēr tajā pašā vietā, un viss bija pilns ar ugunskuriem. Dzirnieki ir mazs, nožēlojams ciemats, ar kādām 6 privātmājām un tikpat daudz daudzdzīvokļu mājām, bet likās, ka ir milzums ugunskuru. Droši vien svinēt ieradās arī citi no pagasta. Tā kā ciems ir klajā vietā, varēja redzēt uz visām pusēm, tik daudzās vietās ugunis. Arī apkārtējās mājās svinēja. Mēs ilgāku laiku, lai gan ne līdz rītam, sēdējām pie ugunskura, cepām desiņas, un apdedzinājām koka iesmu galus, lai taisītu uguns figūras. Tā mēs ar ģimeni kopā neko nedarījām, nekad nekur nebraucām, ugunskuru vai atpūtu ārpus mājas kopā ar tēti es piedzīvoju tikai Jāņos. Tas likās kaut kas izcili īpašs, un es arī neatceros nevienu gadu, kad viņš būtu pielējies un visu izgāzis. Liekas, ka, kopš es vispār atceros, līdz tiem 9 gadiem vienmēr viss bija skaisti.
Nākamais posms bija svinēšana četratā kopā ar māsu, mammu un vecmāmiņu. Tēta vairs nebija. Pēc tam kaut kādā brīdī vecmāmiņa vairs nenāca ar mums. Tas man vienmēr ir licies dīvaini, jo viņa līdz pat nāvei vēl pēc daudziem gadiem saglabāja diezgan lielu kustīgumu. Teica, ka nevarot sēdēt uz zemes, bet varējām jau ķeblīti paņemt līdzi. Nezinu, kāpēc viņa kaut uz īsu brīdi vairs nepievienojās. Vienkārši vairs nenāca. Tas arī vēl bija jauki, viņa vienmēr bija sagatavojusi pirmās zemenes no pašas dobes, un mēs ēdām ar putukrējumu. Varbūt tāpēc man zemenes kaut kā saistās ar vārda dienu.
Tomēr pēc tam, kad viņa vairs nenāca, kaut kā nebija īpašas jēgas braukt uz turieni tieši Jāņos. Kad mēs pirmo reizi vairs neaizbraucām, es arī neatceros. Pa vidu bija arī mājās sēdēšana, nekā nedarīšana. Kad pirmo reizi tā notika, man ļoti izbesīja Jāņi pirmo reizi. Man tas tomēr asociējās ar kaut ko, ko mūsu mājās sēdētāju ģimene tomēr dara. Kad pirmo reizi nekas nenotika un mēs Rīgas dzīvoklī vienkārši sēdējām, es drausmīgi apvainojos, kaut kas man iekšā toreiz ļoti nepareizi sastājās. Tā tomēr ir arī mana vārda diena, un, lai gan dāvanas bija, tomēr tas bija kaut kā tik ļoti nepareizi. Manai vārda dienai vajadzēja būt ar ugunskuru vismaz kaut kādā formātā.
Pēc tam mēs sākām īrēt Skanstē dārziņu. Es tagad neatceros, vai tur svinējām tikai vienu reizi vai divas, bet tas bija kaut kas jauks. Protams, nekas jau liels netika darīts, ko mēs tur trijatā vispār mācējām sarīkot, bet bija vainags un ugunskurs, un desiņas, un arī zemenes no pašu dobes, kaut ne vecmāmiņas. Vismaz.
Tad bija viens gadījums, man jau bija 18, laikam tikko biju mēģinājusi pabeigt vidusskolu, kas neizdevās, un mūs pirmo reizi kaut kur uzaicināja. Tā kā attiecības ar radiem vienmēr bija nīdētas, tad tas bija kaut kas neiedomājams. Draugi nekad nebija mani aicinājuši. Tajā laikā vēl tie saistījās ar skolu, un mana vārda diena ir vasarā. Uzaicinātāja bija tante, kas dzīvoja Staicelē. Bija, protams, lauzīšanās, ka ko mēs tur brauksim, mūs jau neviens negrib, kāpēc lai mēs bāztos... bet tomēr braucām. Un tad, pirms vēl kaut kas bija pa īstam sācies, es pārlecu pār tikko iekurto ugunskuru un ar pirmo lēcienu mani svētki bija galā, jo es ļoti smagi satraumēju labo kāju, konkrētu saiti potītē. Nogulēju tur pēc tam ļoti ilgi vispār uz gultas, netiku uz Rīgu, pēc tam vēl mēnesi kāja bija knapi staigājama, būtībā visa vasara tika norakstīta, jo es vēl 10 gadus to saiti jutu, ne tā ka sāpēja, bet jūtīga. Likās, ka nekad nepāries, bet pārgāja gan. Uz brīdi.
Pēc tam ir visādi bijis. Tā uz saviem svētkiem mani nekad neviens vairāk nav aicinājis. Nu, izņemot laikam divas reizes tādi, pie kuriem es nemaz negribētu braukt. Visu laiku es kaut ko rīkoju. Vai nu saulgriežus pagāniskā garā, vai pāris reižu arī dzeršanas Jāņus. Pa vidam vienmēr bija gadi, kad nebija iespēju, kad nedzīvoju mājā, bet dzīvoklī. Šad tad braucām pie vecmāmiņas māsas, bet tur īpaši vairāk par vainagu un pāris dziesmām nebija. Ne ugunskura, nekā. Sanāca pāris reizes dabūt kādu labāku vietu, jo es jau vienmēr pa Rīgu vai Jēkabpili, kur pilsēta apkārt, cilvēki... tās reizes bija jaukas, sevišķi viena Ādažos pirms diviem gadiem. Sanāca labi. Arī tās dažas pie Jāņamuižas, izņemot vienu, kad lija nepārtraukti un mēs odu apsēsti sēdējām nojumē, knapi spējuši uz brīdi iekurt uguni. Tad vēl vienu reizi svinēju Dainukalnā, publiskā pasākumā, nebija slikti kopumā, bet izbesīja "latviešu bāleliņu" nemitīgās ņirgas par to, ka bijām trīs meitenes melnā, un viena no mums krieviete. Lielākā daļa netraucēja, bet bija tādi baltā tērpti linu bāliņi, kam visu laiku vajadzēja kost.
Tomēr kopumā man ir no bērnības saglabājusies tā maniakālā vēlme svinēt Jāņus. Normāli. Ar ugunskuru. Vai nu pagāniski vai kā tusiņu, bet ar cilvēkiem un... nu, svinēšanu. Katru gadu pavasarī mani pārņem tā stulbā sajūta - kāpēc MAN vienmēr tas ir jādara, kāpēc MANI nekad neviens nekur neuzaicina. Kāpēc visai kompānijai it kā patīk kā es vadu, bet kāpēc, ja es neatrodu vietu, kāds cits mani neuzaicina kaut kur. Tā tiešām ir tā mazās, aizvainotās meitenītes sajūta, ka "kāpēc vairs nav tā smuki, kopā ar tēti", un "kāpēc vecmāmiņa vairs nenāk", un "kāpēc neviens draugs neaicina", un "kāpēc man pašai rīkojot cilvēki tik neatsaucīgi". Man tas jau besī ārā pašai. Šogad tepat pilsētā sanāks, bet es vismaz esmu mājā nevis dzīvoklī. Cilvēki ir ļoti priecīgi par šo pasākumu, katrs savu iemeslu dēļ, bet ir priecīgi. Nav jau tas, kas labā vietā ar lielu ugusnkuru, bet esmu nolēmusi to piekāst. Es rīkošu tā, kā es gribu, tādos apstākļos kā es varu. Sola lietu.
Bet kā tad tur bija ar to kāju, kas pārstāja sāpēt... uz brīdi? Pagājušajā gadā bija viena no tām reizēm, kad mani neviens nekur neuzaicināja un kad Jēkabpilī es svinēt negribēju, jo tūliņ jau bija jāvācas ārā. Braucām pie minētās vecmāmiņas māsas. Diena pagāja jauki, mēs ar vīru izgājām pastaigā, salasījām lielu puķu pušķi. Pēc tam vēlāk vakarā gribējām aiziet vēl pēc puķēm uz otru pusi, kur nārbuļi zied, un, uz trīs pakāpienu trepītēm, es spēru kāju tieši uz čiekura, kurš kā mazs ritentiņš uz betona smuki ripoja, noliekot mani uz zemes, kā rezultātā es satraumēju to pašu kāju, to pašu saiti, 14 gadus vēlāk, tieši Jāņos, vēl pirms kaut kas bija sācies. Apmēram 4 gadus man kāja nesāpēja, tagad atkal saite ir stīva un stipri jūtīga.
Ja es vēl pēc 14 gadiem satraumēšu to pašu saiti Jāņos, es vispār vairs nezināšu, ko domāt. Man šķiet, ka tajā manifestējās mans riebums pret visu to padarīšanu, kas saucas "mokas, kur svinēt jāņus, jo ļoti gribas, bet pašai labas vietas nav". Ko es ar to domāju darīt? Beidzot nopirkt lauku māju, beidzot iekārtot to skaisti un ērti, un katru gadu, nestresojot, rīkot milzīgas, dārgas, mēnešiem gatavotas un grandiozas Jāņu svinības. Lai man nekad vairs fucking nebūtu jāgaida no kāda uzaicinājums, kurš nekad nenāk!!!!! Lai vienmēr būtu skaisti, ar ugunskuru un zemenēm, un cilvēkiem.
Es pilnīgi saprotu, ka tā ir bērnības trauma, kuru es staipu sev līdzi, bet man vienalga. Reiz man būs lauku māja, kur es svinēšu Jāņus, un es pat ticu, ka tad pēc tiem 14 gadiem es kāju vairs netraumēšu.