tethys_

Biju pusaudze, ap 15 gadus veca, un biju nodota adopcijai uz ārzemēm, jo biju izņemta no drausmīgas ģimenes. Biju ticējusi, ka tie ir mani vecāki, bet man pateica, ka nav tomēr. Esmu bijusi adoptēta kā zīdainis. Neviens neko nezinot par īstajiem vecākiem. Kaut kā tas mani mierināja. Tiku sista, pazemota un neko nezināju par ģimenes rūpēm, patika doma, ka tie tomēr vismaz nebija cilvēki, ar ko man vienas asinis. Kāpēc tik ļoti negribēju uz ārzemēm, nezinu, bet baidījos un cerēju, ka pēdējā brīdī tomēr kāds pieteiksies no Latvijas, bet cerības mazas, ja man jau 15 gadi un nāku no tik šausmīgas vides. Likās, ka paņems kaut kādi kristieši uz ASV.
Tomēr pēkšņi pienāca neticama vēsts - mans īstais tēvs ir uzzinājis, ka es esmu viņa meita. Viņam bērna māte esot pateikusi, ka viņš tomēr ir mans tēvs, lai gan pirms tam teikusi, ka esmu grēka auglis un izšķīrusies, pievācot mani sev. Tad viņa pazudusi nez kur uz Āziju, un viņš domājis, ka bērns paņemts līdzi, bet izrādās, ka viņa mani atstājusi pie slimnīcas vienkārši. Tagad viņa atgriezusies ļoti slima, sazinājusies ar bijušo vīru, un uz nāves gultas atzinusi, ka nav gribējusi bērnu, nav gribējusi būt saistīta un gribējusi šķirties, tāpēc izdomājusi stāstu, ka bērns ir kāda cita. Es esot dzimusi likumīgā laulībā. Tad viņa nomirusi, bet tēvs sācis mani meklēt un atradis.
Biju satriekta, ka tik tikko vēl mana īstā māte ir bijusi dzīva, bet priecājos, ka tēvs ir atradies. Mēs tikāmies, bija skaistas izjūtas, un viņš teica, ka ņems mani pie sevis. Uzreiz piekritu, jo negribēju pie svešiem uz ārzemēm, ja te nu beidzot ir mans īstais tēvs. Nekas jau tāds baigi foršs nebija. Noaudzis pusmūža vecis ar lielu alusvēderu, kaut kāds kvalificēts strādnieks, bet tā jau cilvēks neko. Varēja just, ka izraisu viņam emocijas, tad jau cerēju, ka būs labi. Kā nekā nav jau vairs arī ilgi līdz 18 gadu vecumam, kad neviens vairs nevarēs mani tā mētāt uz visām pusēm.
Kas bija forši, ka viņam bija mantojumā dota liela, sena, akmens māja kaut kur netālu no Pļaviņām. Puse mājas bija neremontēta un neapdzīvota, bet pārējās telpas bija mājīgas. Man tur īsti labas vietas nebija, un tēvs uzreiz sāka remontēt man jaunu istabu, un teica, ka sataisīs man vēlāk vēl vienu istabu, jo mājā vietas pietiek, vajag tikai nosiltināt un padarīt apdzīvojamu. Pagaidām dzīvoju pavisam mazā viesu istabiņā, bet man jau nekādu mantu nebija, tik cik viena soma līdzi, un jutos pat pārsteidzoši labi, lai gan bija grūti tā pierast dzīvot ar svešu cilvēku, kas, lai gan pēc asinīm tēvs, ko bija tests apstiprinājis, bet kuru pazīstu tikai dažas dienas. Pamazām viens otru iepazinām, un bija labi. Daudz labāk nekā pirmajā ģimenē, kuru biju uzskatījusi par īsto. Daudz nerunājām, jo tēvs bija praktisks cilvēks, lieki nefilosofēja, bet šad tad kaut ko pastāstīja par savu pagātni un māti. Viņi esot bijuši precējušies tikai trīs mēnešus, tad māte aizgājusi, sakot, ka palikusi stāvoklī kaut kad jau agrāk. Bērns gan piedzimis kaut kā stipri vēlu, bet viņa teikusi, ka pārnēsāts, un tēvs arī nav zinājis, kā tādam bērnam jāizskatās. Tā kā viņa sākumā dzīvojusi netālu, tad viņš mani ir redzējis vairākas reizes kādu pāris mēnešu laikā, kad esmu bijusi ratiņos. Tad māte aizbraukusi, cilvēki runājuši, ka atradusi kaut kādu aziātu, ar ko pārcēlusies uz Ķīnu vai kaut kur tur. Visi domāja, ka esmu paņemta līdzi, bet patiesībā viņa Rīgā mani vienkārši atstājusi pie slimnīcas durvīm. Bija ļoti dīvaini to visu klausīties, un iedomāties, kā tēvs ir mani mazu redzējis, un es droši vien arī viņu.
Pienāca diena, kad man bija uztaisīta liela, skaista istaba. Tēvs jau remontēja nākamo, bet durvis bija aizlīmētas, lai nenāk putekļi. Viņš nāca uz to no ārpuses. Pirmo nakti jaunajā istabā man kaut kā bija bailīgi. Iepriekšējā istabiņa bija jau sen apdzīvota, maza un jauka, ar logu uz ceļu, bet šī bija liela, likās auksta, un logs izgāja uz dārzu un tālāk mežu. Bija ļoti skaisti viss sataisīts, bija, kur likt jaunās drēbes, ko tēvs man pirka, viss bija ērti, bet es nejutos labi. Pa dienu vēl istaba bija patikusi, lai gan likās pārāk liela un tukša, bet pa nakti nespēju aizmigt. Likās, ka ir pārāk tumšs, un nez kāpēc bija sajūta, ka pa otras istabas durvīm kāds skatās, lai gan tās nebija stiklotas, un turklāt bija ar līmlenti aizlīmētas un aizslēgtas. Tās nevarētu klusām atvērt. Tomēr man nepatika doma, ka tai otrai istabai nav atslēgas un logs ir vecs un viegli atverams.
Mēģināju gulēt, bet tad pēkšņi sākās tāds kā sapnis kā ne sapnis, pati nesapratu, vai guļu, un caur aizdomīgajām durvīm istabā iepeldēja tāds kā izplūkāts pelēkas, ļoti smalkas dzijas kamols. Tas vijās un ritinājās, it kā sastāvētu pa pusei no dūmiem. Dīvainā kārtā tieši tajā brīdī vairs bail nebija, bet pārņēma tāda kā sātaniska ļaunuma sajūta, bet tā mani vilināja. Kamols bez vārdiem teica, ka šeit jau sen dzīvo, bet neviens te pa nakti nav gulējis, un viņš zaudējis spēkus. Esot maz kas no viņa palicis, bet es varot viņam palīdzēt, dodot pavisam nedaudz savas enerģijas apmaiņā pret dažādām maģiskajām spējām. Es jutu, ka parakstos uz kaut ko ļaunu, bet vilinājums bija ļoti liels. Vienu brīdi tā kā apdomājos uz brīdi, likās, ka it kā pamostos pa pusei, atcerējos, ka vienmēr esmu bijusi nospiesta un nekam nederīga, ka mana vēlme pēc spējām un kaut kā īpaša man pašai var nest ļaunu, bet tomēr padevos. Teicu jā.
Un tad sākās pilnīgi murgi. Kamols man nostājās priekšā sirdij, un sāka sūkt enerģiju, bet reizē tas radīja ilūziju pasauli. Šī māja bija atdalīta no visas pasaules, bet es varēju atvērt vārtus uz dažādām vietām. Tas viss nebija īsts, bet es to sapratu tikai pa brīdim. No sākuma kamols, kuru nezinu, kā citādāk saukt, jo es tā arī nesapratu, kas tas ir, atvēra durvis uz manas mirušās vecmāmiņas dzīvokli un atgrieza mani laikā, kad tur ciemojos ar mammu un māsu. Un nu jau tā vis nebija kaut kāda sapņu vecmamma un mamma, un māsa, bet īstās. Tā bija reāla vieta, kur es biju 15 gadus veca, kad vēl vecmāmiņa tur dzīvoja, un mēs visas tur kopā vadījām vasaras. Pa dienām viss bija daudz maz normāli un es nesapratu, ka tas nav pa īstam, un turklāt man padevās visu izaudzēt, pilnīgi kā maģija, bet pa naktīm es jutu, ka man pie sirds ir pelēkais kamols, un sapratu, ka tas nav pa īstam. Teicu, ka maģiskās spējas darbojas tikai tajā pasaulē, kura nav īsta (kas nenormālā veidā ir daļa no manas pavisam īstās pagātnes, bet sapņa "es" tas bija kaut kāds cits stāsts), un kamols teica, ka es tomēr tur esmu laimīga, man ir ģimene, kas nekad nav izjukusi, bet ka viņš dos arī īstajā pasaulē spējas.
Tad nonācu vecā pilī, kurā viss aizgāja pilnīgā sviestā, tur bija nedēļas un mēneši, ko tur pavadīju, klīstot kā spoks pa tukšām telpām, un tur tiešām es spēju palidot pāris metrus virs zemes, spēju izsaukt baltu, spokainu gaismu, un vēl kaut kādas nesaprotamas "spējas". Sapratu, ka nekad jau arī nav bijis konkretizēts, kādas spējas man būs. Tās visas pieauga, jo vairāk kamols no manis ēda, bet patiesībā man jēgas reālajā (sapņa reālajā, kur man bija tēvs atradies), neko nedeva, jo es tās varēju lietot tikai kaut kādās spokainās vietās, kuras pat nesapratu, vai ir īstas.
Tā pagāja pirmā nakts, kā vairāki mēneši vai pat gads, un es pamodos savā jaunajā istabā, nesaprotot, ko domāt. Kamolu neredzēju, bet bija sajūta, ka viņš ir. Gribēju sūdzēties tēvam un kaut ko mēģināt darīt, lai tiktu vaļā, bet no otras puses tas viss bija interesanti, nekādu ļaunumu nodarījis nebija, un man bija interese par to pasauli, kurā man bija māte, māsa un vecmāmiņa (manu reālo pagātnes dzīvi). Nolēmu neko nedarīt.
Vakarā atkal bija baisā sajūta, bet kā aizmigu, tā sajutu kamolu, un to nepārprotami ļauno, sātanisko klātbūtni, bet nekas slikts nenotika. Šoreiz kamols mani veda uz to pasauli, kur gribēju. Un tā vairākas naktis pēc kārtas es dzīvoju citu dzīvi pa naktīm. Nejutu, ka spēki man pazustu, bet sāku arī tur lidot, tikai nevienam nerādīju, pa naktīm viena lidinājos. It kā melots nebija. Pāris reižu iemaldījos lielās pils pasaulē, bet atradu ceļu atpakaļ.
Pēc kādas nedēļas šādas dubultas dzīves, kur naktīs dzīvoju pat pa nedēļai citā pasaulē, tomēr sāku just, ka nejūtos labi. Tur viss bija labi, bet šajā, īstajā pasaulē ar tēvu, es jutos kā Bilbo, kā viena grāmata, izstiepta pa trijām filmām. Nebija tā, ka nav spēka vai kas tāds, ko asociē ar enerģijas trūkumu, bet jutos tukša. It kā man kaut kas pazustu. Tomēr man bija tik ļoti iepaticies dzīvot tajā otrā pasaulē, un pamazām biju iemīļojusi arī lielo, tukšo pili, kur spīdināt gaismas un lidināties gar logiem. Bija parādījušās visādas telepātiskās un citas spējas, un man vairs negribējās īsti atgriezties pasaulē, kur man ir tikai svešs tēvs un nekādu spēju. No rītiem jutos tā, it kā gaidītu jau vakaru, lai gan ar prātu sapratu, ka patiesībā taču ir noticis tas, ko es gribēju - kāds, kam es rūpu, mani ir adoptējis.
Pienāca vakars, kad es sapratu, ka esmu apsēsta un atzinu, ka pelēkais kamols ir dēmonisks. Gribēju to pastāstīt tēvam, bet nezināju, kā to teikt, jo es taču pat nenojautu, vai viņš tic tādām lietām. Viņš vēl bija tik svešs. Nolēmu vēl vienu nakti nogaidīt un padomāt, bet nonācu ellē. Visas trīs pasaules sāka pilnīgi jukt kopā vienā lielā sapnī. Es nespēju vairs saprast, kura pasaule ir īstā - tā ar tēvu, tā ar vecmāmiņu, māti un māsu, vai tā, kurā vēl kāds šo visu sapņo. Pirmo reizi sajutu reālo sevi, kas guļ un to visu redz sapnī. Pēc brīža atkodu arī to, ka tai, kas sapņo, tā pasaule ar vecmāmiņu ir pagātne. Tomēr vēl joprojām galvenā apziņas daļa bija tajā, ar ko es sāku sapņot, piecpadsmit gadus vecajā meitenē, kuru tikko adoptējis īstais tēvs. No tā skatpunkta es saktījos uz sapņojošo sevi, un nesapratu, kur tā persona vispār dzīvo, kur atrodas, ko domā un kādā sakarā ar mani ir. Ja viņa mani sapņo un tā otra ir viņas pagātne, tad kas esmu es? Es taču biju kāds pavisam cits, kā mani var sapņot?
Beigās arī visas vietas sāka plūst kopā. Gāju no tēva mājas uz vecmāmiņas dzīvokli, pa lielo pili un vēl pa savu reālo Jēkabpils māju, un visas telpas saplūda cita ar citu, kaut kur nesakarīgi staigāja gan tēvs, gan māte, vecmāmiņa un māsa no cita sapņa, gan kaut kādi pils tēli, viņi pēkšņi atradās ne savās pasaulēs, vecmāmiņa lamāja tēvu par to, ka viņš grib mani atņemt, bet viņš teica, ka viņa ir kāda cita vecmāmiņa, ne mana, māsa teica, ka es viņai riebjos un kāpēc viss vienmēr ir par mani, un ko es te maļos ar savām trim personībām, it kā tas būtu kaut kas īpašs, māte runājās ar kaut kādiem pils gariem un apsvēra pārcelties uz to pasauli, un man nebija ne jausmas, ko lai es daru. Man izdevās iebarikādēties vecmammas dzīvokļa tualetē un padomāt. Es vēl joprojām nesapratu, kas tieši es esmu, un kura ir mana īstā realitāte, bet es zināju, ka šis kopumā ir sapnis, ko izraisa kamols, kurš jūt, ka es gribēju lauzt līgumu, un izbēgt. Nosolījos, ka, lai kura arī nebūtu īstā realitāte, es ļaušos tai. Jutos vēl arvien it kā vairāk tā adoptētā meitene, bet reizē domāju, ka tā otra ir ar divām realitātēm, viena persona dažādos laikos, viena ar vecmāmiņu, otra viena guļ Jēkabpilī, bet tie ir tikai dažādi laiki, persona viena, bet es, tā ar tēvu, tomēr tikai viena. Jutos vairāk kā viņa, bet prāts teica, ka esmu tā otra. Likās, ka varbūt es tomēr esmu vēl tajā laikā, kad bija vecmāmiņa, un tā otra ir nākotne, bet kaut kā lēnām, lēnām sāku nonākt pie pareizā slēdziena, ka guļu viena Jēkabpilī un visu šo kamola iespaidā sapņoju. Domāju, ka tad jau nav godīgi, jo veidojas kaut kāda nepareiza cilpa, kurā sapņa es ir pieņēmusi līgumu, nevis īstā, kas sapņo, un tad jau līgums nav spēkā.
Un tad, ja jums vēl galva negriežas, es pēkšņi sapratu, ka jā, tā es, kam liekas, ka esmu galvenā, neesmu vis galvenā, bet sapnis, lai gan it kā jūtos vairāk tur iekšā. Sapratu, bet no malas, kura ir īstā. Bija skumji saprast, ka esmu neīsta, tikai sapnis, bet jutu, ka tad jau es vismaz esmu "viņas" iztēles auglis, un man ir jābūt "viņas" pusē. Atvēru logu un izlecu ārā, un... piezemējos svaigā, jaukā zālītē, nenomiru nositoties, bet gan saplūdu ar zāli, un pazudu... un tad biju sapnī tā otra, ar vecmammu, skumji atvadījos un arī izgaisu, un tad biju vēl tā es, kas ir aizmigusi Jēkabpilī, un redzēju sevi guļam gultā, un kamolu sev uz sirds. Un tad teicu, ka laužu līgumu, un kā dūmus to izvēdināju, vēdinot ar roku. Kamols pazuda un es pamodos pavisam es, Jēkabpilī, un jau bija gaiša diena.