Tue, Oct. 18th, 2016, 04:35 pm
Trakums, kad nav sakritības mūzikas gaumē

Jo, ja klausās kaut ko tādu, kas ir neitrāli vai vienkārši nepatīk, tad vēl neko, bet, ja konstanti klausās to, kas pilnīgi tracina no ādas ārā, ir grūti, sevišķi sinestētei. Iepriekš man nācās pēc 10min mokām tomēr palūgt, lai draudzene izslēdz kaut ko radniecisku Sigur Ros, jo es ienīstu šāda veida mūziku, tā visa garšo pēc olas dzeltenuma, kas vārīts, kamēr viss paliek ciets un zils. Tagad vīrs klausās kaut ko tādu, kas man izklausās pēc nemelodiska pļerkšķa un haotiski strādājošas eglīšu bumbuļu fabrikas. Neritmiski, lauzīti, ļoti priecīgās, nesaskanīgās krāsās krāsoti eglīšu bumbuļi sitas man pret apziņu. Kaut ko tādu paciest man ir vēl grūtāk nekā visu to popsu, kas tomēr parasti ir ar kaut kādu ritmu un melodiju, pat tad, ja to dzied kaza.
Nevaru pastrādāt, nākas vienkārši sēdēt ar sīvu sejas izteiksmi.
 Leave a comment | 2 comments

Tue, Oct. 18th, 2016, 06:08 pm
[info]telefontubbie

Man sanāca seeeeen atpakaļ paņemt daudz ko no vīrišķa mūzikas,bet tā kā viņam bija tas stulbais paradums kačāt 1 dziesmu no viena mākslinieka es laika gaitā uztaisīju interesantākas playlistes nekā viņam. Tāpēc viņš pēc tam sāka klausīties manus "atradumus"un kopš tā laika dzīvojam audiālā saticībā. :D
Vēl jau audiālo saticību veido laiks, ko tu ļauj cilvēkam pavadīt vienam pie tumbačkām mājās, katram cilvēkam ir kaut kādas "guilty pleasure" songs. :) Tāpat audiālu saticību palīdz veidot iešana uz random koncertiem,iepriekš lāgā pat nezinot kā izklausās ieraksti. Dzīvās mūzikas spēks vieno!
Reply