Manā dzīvē ir iemājojusi tik milzīga maģija, kāda pēdējo reizi notika pirms vairāk kā gada, 2014.gada decembrī. Šī iemājošana notiek pakāpeniski jau kādu mēnesi, bet tās intensitāte pieaug.
Īsta, ļoti liela un neapšaubāma maģija manā dzīvē nerosās bieži. Labākos periodos biežāk, periodiski var pat uznākt brīži, kad vairākus mēnešus pēc kārtas kaut kas tāds notiek, bet parasti tas ir tā apmēram reizi gadā. Tāds maģijas posms. Tādi vienmēr ap kaut ko centrējas. Bieži to nevar nosaukt vārdā, bet var izjust kaut ko ļoti konkrētu, kas ietekmē manu dzīvi un ļauj man to izmantot tā vai citādāk.
Protams, notiek rituāli, maģisko svētku svinēšana, mani personīgie procesi, un daudz kas no tā ir pa īstam, bet tā ļoti dziļi un transformējoši tas tomēr nav bieži.
Es tiešām saskatu kā smieklīgu to piegājienu, kad cilvēkam ir dievišķas atklāsmes trīsreiz dienā, bet vienalga problēmu pilna dirsa. Nu nenotiek tā. Varbūt kādam, kas dzīvo ļoti īpašu, citādāku dzīvi tā ir, bet ne jau vairumam. Maģija tomēr tās dižākajās izpausmēs ir savā spēkā limitēta, tai ir savas robežas.
Un nu man pēc Trikša vēstījuma ir vēl jo vairāk pieslēgusies tā dižā enerģija, kas ir ienākusi manā dzīvē. Pasaule kļuvusi kā no stikla. Trausla, skaista, bet reizē neīsta. Gribas vairāk uzlūkot to, kas ir redzams cauri stiklam, bet tie ir vien neskaidri tēli. Cita pasaule, dievišķā realitāte.
Pagājušo reizi maģija izpaudās tās visļaunākajā izpausmē, ievedot mani visdrausmākajā periodā manā dzīvē. Jā, maģija panāca, ka veicu rituālu, pati pēc savas gribas, bet tas bija tāds sakrājies potenciāls, kam bija jāizlādējas. Vai man kaut kas bija jāiemācās? Nezinu. Visu laiku jau cilvēki uz to centrējas. Mācījusies es tiku, bet es nezinu, vai tas ir galvenais.
Kas būs šoreiz? Nu, prieks par to, ka diži sliktāk jau vairs... var gan būt, bet diez vai būs. Parasti tomēr dzīve ir viļņveidīgāka.
Taču vienu es zinu - ja man likās, ka es iepriekš esmu izaicinājumu priekšā, kas bija negatīvie izaicinājumi - tiec tagad galā, tad tagad man tas varbūt liksies nieki. Izaicinājumi būs, droši vien vēl lielāki, bet izaicināt jau var arī ar labo, vai ne? Šoreiz ir sajūta, ka būs vairāk tā.
Grūta, pilnīgi ārpus komforta zonas, bet aizraujoša maģija ir mani uzrunājusi. Iepriekš es to pati ielaidu pa durvīm, sanāca trū īvl, tagad tas klauvējiens izklausās citādāks.
Tā nebūšu es, ja neatvēršu, kad klauvē kaut kas tāds.
Nāc.
Īsta, ļoti liela un neapšaubāma maģija manā dzīvē nerosās bieži. Labākos periodos biežāk, periodiski var pat uznākt brīži, kad vairākus mēnešus pēc kārtas kaut kas tāds notiek, bet parasti tas ir tā apmēram reizi gadā. Tāds maģijas posms. Tādi vienmēr ap kaut ko centrējas. Bieži to nevar nosaukt vārdā, bet var izjust kaut ko ļoti konkrētu, kas ietekmē manu dzīvi un ļauj man to izmantot tā vai citādāk.
Protams, notiek rituāli, maģisko svētku svinēšana, mani personīgie procesi, un daudz kas no tā ir pa īstam, bet tā ļoti dziļi un transformējoši tas tomēr nav bieži.
Es tiešām saskatu kā smieklīgu to piegājienu, kad cilvēkam ir dievišķas atklāsmes trīsreiz dienā, bet vienalga problēmu pilna dirsa. Nu nenotiek tā. Varbūt kādam, kas dzīvo ļoti īpašu, citādāku dzīvi tā ir, bet ne jau vairumam. Maģija tomēr tās dižākajās izpausmēs ir savā spēkā limitēta, tai ir savas robežas.
Un nu man pēc Trikša vēstījuma ir vēl jo vairāk pieslēgusies tā dižā enerģija, kas ir ienākusi manā dzīvē. Pasaule kļuvusi kā no stikla. Trausla, skaista, bet reizē neīsta. Gribas vairāk uzlūkot to, kas ir redzams cauri stiklam, bet tie ir vien neskaidri tēli. Cita pasaule, dievišķā realitāte.
Pagājušo reizi maģija izpaudās tās visļaunākajā izpausmē, ievedot mani visdrausmākajā periodā manā dzīvē. Jā, maģija panāca, ka veicu rituālu, pati pēc savas gribas, bet tas bija tāds sakrājies potenciāls, kam bija jāizlādējas. Vai man kaut kas bija jāiemācās? Nezinu. Visu laiku jau cilvēki uz to centrējas. Mācījusies es tiku, bet es nezinu, vai tas ir galvenais.
Kas būs šoreiz? Nu, prieks par to, ka diži sliktāk jau vairs... var gan būt, bet diez vai būs. Parasti tomēr dzīve ir viļņveidīgāka.
Taču vienu es zinu - ja man likās, ka es iepriekš esmu izaicinājumu priekšā, kas bija negatīvie izaicinājumi - tiec tagad galā, tad tagad man tas varbūt liksies nieki. Izaicinājumi būs, droši vien vēl lielāki, bet izaicināt jau var arī ar labo, vai ne? Šoreiz ir sajūta, ka būs vairāk tā.
Grūta, pilnīgi ārpus komforta zonas, bet aizraujoša maģija ir mani uzrunājusi. Iepriekš es to pati ielaidu pa durvīm, sanāca trū īvl, tagad tas klauvējiens izklausās citādāks.
Tā nebūšu es, ja neatvēršu, kad klauvē kaut kas tāds.
Nāc.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}