Bezmiega besis
« previous entry | next entry »
Oct. 29th, 2017 | 03:48 am
Kārtejo reizi nespeju gulēt. Uzmostos ap 2.00 un basta, var skaitit aitas, browsēt instagrammu, bet vistrakākais sākas tad, kad uznāk dzīves pārdomas. Uznāk besis par līdz šim sasniegto, likas, ka kaudze gadu pagājuši bezjēdzīgi, dzīve tiek patērēta pa tukšo. Uznāk besis par to, ka tiek lietots par daudz alkohola. Ka tiek ēsts par daudz neveselīga džanka, pārāk daudz laiks patērēts skatoties bezjēdzīgus seriālus, vai patērēts ejot uz garlaicīgām tikšanām ar cilvēkiem. Stāvoklis tāds, ka domās sevi noliec visās dzīves sfērās.
Besis par to, ka citas var būt super mammas, ka citu bērniem vnk viss perfekti izdodas, piemēram iejusties dārziņā, pašiem jau spēt apģērbties ap 1.5 gadu vecumu, runāt saliktos teikumos un kontik vel ne...
Besis, ka cikvēkiem ir uzmācīgi viedokļi un ka man tie ir jàdzird. Besis, ka tuvākie cilvēki bieži vien kritizē visvairāk. Besis, ka pat tad, kad tev ir labi un pat var teikt, ka veicas, tuvākie spēj norakt to prieku. Un tad vēl tas " Tev jau jābūt pateicīgai par to, citiem jau tà neveicas". Bez maz uzreiz ir jājūtas vainīgai par to, ka kaut kas labs var arī ar mani notikt.
Pašsajūta kakaina. Gribas atslēgties un nejust šīs domas. Šonedēļ arī noslimoju. Kakls tik sāk pāriet. Nav apmeklēts sports veselu nedēłu. Viss pa velti, viss sačakarēts.
Besis par to, ka citi apmeklē dažnedažādas kulturālas izklaides. Spēj sekot aktuālitātēm gan mākslā, gan mūzikā. Un pašai sajūta it kā aizņemtu lieku vietu uz zemes. Un " tev taču ir tik daudz brīva laika. Nestrādā, tusē pa mājām". Idioti. Katras vietas apmeklējums man ir rūpīgs laika saplānojums - kā tikt, cikos vīrs no darba, lai pieskatītu mazo, kā samainīties ar auto. Cikos tikt atpakaļ. Dažreiz pa mājām ņemoties tāds jau nogurums, ka sataisīties prezentabli, lai izietu cilvēkos, šķiet pārāk daudz prasīts. Palikt mājās hūdijà un leggingos šķiet patīkamāka doma.
Un plus vel tas nolādētais bezmiegs. Iet un celties kaut ko darīt arī negribas. Uzmodināšu visu māju. Un no rīta būšu zombijs.
Jau būs 2,5 h pagājušas neguļot nakts vidū. Un tā katru otro, trešo nakti.
Besis par to, ka citas var būt super mammas, ka citu bērniem vnk viss perfekti izdodas, piemēram iejusties dārziņā, pašiem jau spēt apģērbties ap 1.5 gadu vecumu, runāt saliktos teikumos un kontik vel ne...
Besis, ka cikvēkiem ir uzmācīgi viedokļi un ka man tie ir jàdzird. Besis, ka tuvākie cilvēki bieži vien kritizē visvairāk. Besis, ka pat tad, kad tev ir labi un pat var teikt, ka veicas, tuvākie spēj norakt to prieku. Un tad vēl tas " Tev jau jābūt pateicīgai par to, citiem jau tà neveicas". Bez maz uzreiz ir jājūtas vainīgai par to, ka kaut kas labs var arī ar mani notikt.
Pašsajūta kakaina. Gribas atslēgties un nejust šīs domas. Šonedēļ arī noslimoju. Kakls tik sāk pāriet. Nav apmeklēts sports veselu nedēłu. Viss pa velti, viss sačakarēts.
Besis par to, ka citi apmeklē dažnedažādas kulturālas izklaides. Spēj sekot aktuālitātēm gan mākslā, gan mūzikā. Un pašai sajūta it kā aizņemtu lieku vietu uz zemes. Un " tev taču ir tik daudz brīva laika. Nestrādā, tusē pa mājām". Idioti. Katras vietas apmeklējums man ir rūpīgs laika saplānojums - kā tikt, cikos vīrs no darba, lai pieskatītu mazo, kā samainīties ar auto. Cikos tikt atpakaļ. Dažreiz pa mājām ņemoties tāds jau nogurums, ka sataisīties prezentabli, lai izietu cilvēkos, šķiet pārāk daudz prasīts. Palikt mājās hūdijà un leggingos šķiet patīkamāka doma.
Un plus vel tas nolādētais bezmiegs. Iet un celties kaut ko darīt arī negribas. Uzmodināšu visu māju. Un no rīta būšu zombijs.
Jau būs 2,5 h pagājušas neguļot nakts vidū. Un tā katru otro, trešo nakti.
Comments {1}
From:Date: Oct. 29th, 2017 - 01:26 pm
Link
Katrs var justies slikti. Arī miljonāri mēdz mirt nost no skumjām, lai gan "it kā" viņiem viss ir. Katram ir savas lietas, kaunināt kādu par to, ka citiem ir sliktāk - tas ir pretīgi. Jā, ir sliktāk, bet tas nenozīmē, ka tev viss ir perfekti. Es parasti te saku piemēru - cilvēkam nocērt pirkstu, viņš kliedz un raud, un tad kāds ar nocirstu roku pasaka "ko tu ņemies, tu jau pat nezini, kas ir īstas sāpes". Nu tač sāp arī nocirsts pirksts, ļoti sāp, drausmīgi sāp, un pēc tam apgrūtina dzīvi. Turklāt katrs sāpes panes citādāk, un ko mēs vēl zinām par to, kāda tiem cilvēkiem dzīve. Varbūt tas ar nocirsto pirkstu ir pianists, bet ar nocirsto roku - programmētājs. Programmēt ar vienu roku var, bet spēlēt klavieres bez viena pirksta - jau daudz grūtāk.
Viss posts ceļas no salīdzināšanas, bet trakākais, kad tevi spiež salīdzināt, vienmēr mēģina pierādīt, ka tev viss ok, jo citiem sliktāk (patiesībā - tam kauninātājam).
Es tevi pilnībā saprotu, tas ved no nerviem ārā. Būt mājās ar bērnu - man nav bijis, bet es pilnīgi varu iedomāties, ka viegli tas nav. Smags darbs, kas iztukšo (protams, ir jau arī prieks).
Reply