My LiveJournal

Everyone sees what you appear to be, few experience what you really are

Mans bērns kopš svētdienas slims. 39.5 sakāpj vakaros un turas visu nakti. Pirmdien ejam pie ģim. ārstes - plaušas nekas nav, iesnu ar gandrīz nav, tikai tāds neliels kakla gala krekšķītis ik pa laikam. Mūsu ārstēšanās ieteikums - dzert daudz šķidrumiņu, tējiņas. Un temperatūras nodzīšanas sīrupu. Ok, tā tas turpinas vairākas dienas, pēc 3 es jau kļūstu baźīga, velreiz kontaktējos ar ārsti- tas pats- turpieniet dzert daudz sķidrumus, tas noteikti ir vīrusiņš. Kad 5 dienu jau temp, bērns nomocījies, bezspēkā, temperatūra atkal vakar sakāpusi 39.4 - ienāk man pràtā ieskatīties kaklà, kas gan nav viegli, tētis tur galvu, es bāžu pirkstu mutē un, ko es tur ieruagu? Mandeles pilnas ar baltajiem pleķiem. Angīna skaidrs kā dienā. Šodien jau 6 diena sākas un bēbis protams ir karsts kā plīts no rīta 4.00-5.00. Šodien atkal iesim pie ģim ārstes. Sen mums vajadzēja antibiotiku dzert. Bet " dzertiet daudz šķidrumiņus un tējiņas tikai". Būtu pareizi ārstējušies, rīt izdzertu pēdējo antibiotiku devu, svetdien paskrietu pa lauku un pirmdien uz dārziņu. Bet nē- visu nākošo nedēļu mēs pavadīsim tupot iekšà un beidzot ārstējot slimību. Ibio ar saviem šķidrumiņiem un tējiņām. Un temp 39.4, kura it kā no zila gaisa parādās...

Lieta, kas pēdējā laikā sevišķi izbesījusi - jebkura veida gadžeta testēšana youtubā.
"Šeit es esmu, pietiekami naudīgs piderass, lai nodemonstrētu jums, cik ""izturiga""ir šī lieta. Te es izņemu no kastites pilnīgi jaunu iphone x, te man rokās ir ķieģelis, kuru es sitišu pret šo ekrānu un skatīsimies, kas sanāks... ups- ekrāns neizturēja sitienu..."
Šķiet, ka youtube šāda satura kanāli ir uzplaukuši kā sēnes pēc lietus. Ko tik katrs neizdomà testēt. Telefonus, pulksteņus, xbox, urbjus, televizorus, utt. Un nepietiktu ar to, ka viņi nodarbojas ar pilnīgi jaunu un labu lietu apzinātu saplèšanu, kurus gatavojot ir iztereti resursi, cilvēki strdājuši, daba attiecīgi piesārņota, lai to panāktu- nē, viņi pelna ar to naudu (yt skatijumus, subskraibus kanalam).
Kā? Kā tas var būt vnk ok? Un kā vel var atrasties čupas, kas to atbalsta un skatās? Jo savādāk jau nebūtu tik daudz šo kanālu...

Te es neiebilstu, ja tiešam būtu cilveki, kas lietojuši ierices ilgi un padalītos ar pieredzi- kas patika, kas nepatika, kādas ir alternatīvas preces, vai cena atbilst kvalitātei...

Lieta, ko ienīst vīriešos - viņu mātes

Ir dažàdas nīgruma pakāpes:
Sūdzēties draugiem, paziņām čatiņos par savām likstam.
Gausties soc saitos par dzīves netaisnībām.
Rakstīt dusmīgus komentàrus zem delfi/tvent rakstiem un atbildēt katram idiotam, kurš iekomentējis jebko, kas nesaskan ar tavu redzējumu.
Un atslēgt internetu. Lai neviens tev nevar uzrakstīt neko mobilajā. Lai neviens neiztraucē tavu iekšèjo nīgrumu. Lai tas, kas vārās un burbuļo, lai turas un paliek tikai un vienīgi ar tevi.

Kārtejo reizi nespeju gulēt. Uzmostos ap 2.00 un basta, var skaitit aitas, browsēt instagrammu, bet vistrakākais sākas tad, kad uznāk dzīves pārdomas. Uznāk besis par līdz šim sasniegto, likas, ka kaudze gadu pagājuši bezjēdzīgi, dzīve tiek patērēta pa tukšo. Uznāk besis par to, ka tiek lietots par daudz alkohola. Ka tiek ēsts par daudz neveselīga džanka, pārāk daudz laiks patērēts skatoties bezjēdzīgus seriālus, vai patērēts ejot uz garlaicīgām tikšanām ar cilvēkiem. Stāvoklis tāds, ka domās sevi noliec visās dzīves sfērās.
Besis par to, ka citas var būt super mammas, ka citu bērniem vnk viss perfekti izdodas, piemēram iejusties dārziņā, pašiem jau spēt apģērbties ap 1.5 gadu vecumu, runāt saliktos teikumos un kontik vel ne...
Besis, ka cikvēkiem ir uzmācīgi viedokļi un ka man tie ir jàdzird. Besis, ka tuvākie cilvēki bieži vien kritizē visvairāk. Besis, ka pat tad, kad tev ir labi un pat var teikt, ka veicas, tuvākie spēj norakt to prieku. Un tad vēl tas " Tev jau jābūt pateicīgai par to, citiem jau tà neveicas". Bez maz uzreiz ir jājūtas vainīgai par to, ka kaut kas labs var arī ar mani notikt.
Pašsajūta kakaina. Gribas atslēgties un nejust šīs domas. Šonedēļ arī noslimoju. Kakls tik sāk pāriet. Nav apmeklēts sports veselu nedēłu. Viss pa velti, viss sačakarēts.

Besis par to, ka citi apmeklē dažnedažādas kulturālas izklaides. Spēj sekot aktuālitātēm gan mākslā, gan mūzikā. Un pašai sajūta it kā aizņemtu lieku vietu uz zemes. Un " tev taču ir tik daudz brīva laika. Nestrādā, tusē pa mājām". Idioti. Katras vietas apmeklējums man ir rūpīgs laika saplānojums - kā tikt, cikos vīrs no darba, lai pieskatītu mazo, kā samainīties ar auto. Cikos tikt atpakaļ. Dažreiz pa mājām ņemoties tāds jau nogurums, ka sataisīties prezentabli, lai izietu cilvēkos, šķiet pārāk daudz prasīts. Palikt mājās hūdijà un leggingos šķiet patīkamāka doma.
Un plus vel tas nolādētais bezmiegs. Iet un celties kaut ko darīt arī negribas. Uzmodināšu visu māju. Un no rīta būšu zombijs.
Jau būs 2,5 h pagājušas neguļot nakts vidū. Un tā katru otro, trešo nakti.

Dzīvē tik tiešām man sokas kā pa y=sinx līkni. Un aptuveni saprotu, ka mans līknes atgriešanās sākumpunktā cikls ir apmēram 3 mēneši. Sākas no " viss ir slikti", tad turpinas uz "akceptējama eksistence", tad uz " wow, man veicas", līdz " absolute bliss". Un tad līkne sāk iet uz leju. Kopumā jocīgi, ka šogad zemākais periods bija iekritis tieši vasaras sezonā. Un pašlaik šķiet, ka viss iet jauki. Vai pareizāk sakot, es uztveru visu diezgan mierīgi. Kas arī ir galvenais pašsajūtas noteicējs. Var iet super labi, ar minimāliem traucēkļiem un uztver to, kā pasaules galu. Var arī visas ieceres nenotikt pēc plāna, bet ja esmu ar to harmonijā, tad, pie vella, lai notiek kā notikdams.
Dzīves aktualitātes pašlaik ietver daudz sporta. Par veselīgu dzīvesveidu es to vel nesteigtos saukt, bet vismaz fiziskās aktivitātes ir dubultotas, ja ne trīskāršotas, salīdzinot ar vasaras periodu. Sportošanai vienmēr nāk klāt tas, ka pilnībā atmetu smēķēšanu. Visumā, pat velme pēc tā pazūd. Tas ir mistisks process. Ka ir periodi, kad to ļoti gribas un ir tādi, ka tas pat prātā neienāk.
Nedrošā daļa pašteizējam dzīves stāvoklim ir tā, ka mans bka strauji ( pārāk strauji) tuvojas beigām. Jau ar decembra sakumu man būtu jāatgriežas darbā. Bet no iepriekšējā darba es, vienojoties ar darba devēju, iešu prom. Tā, ka principā pēc 14. Novembra varēšu iet dezdarbniekos. Tā tāda garlaicīgās realitātes atkāpe.
Vēl atkāpjoties pie y=sinx dzīves līknes. Mani prāta radošākie momenti viennozīmigi notiek vairāk tad, kad līkne tuvojas x asij.
Vēl arī oktobrī veiksmīgi pavadīta mana dzimšanas diena. Šogad bez jebkādas svinēšanas. Un man patika. Laikam briedums atstāj savas sekas.

Jau kopš pavasara jutu nepārvaramu nogurumu. Ikdienisķas lietas prasīja lielu saņemšanos. Bieži biju miegaina un apatiska dienas laikā. Tā sanaca, ka tikai pirms nedēļas aizdevos pie ģimenes ārsta. Pēc asinsanalīžu rezultātiem - dzelzs deficīta anēmija, kuras simptomi ir nogurums, nespeks, biežas galvassāpes, ātra aizelšanās. Ķeros pie veselîbas uzlabošanas - dzelzs preparāts, kā arī ēdienkartē iekļaušu daudz vairāk veselīgo dzelzi saturošu produktu. Un plānoju atsākt sportot - sākumā pa 15 min, kad jutīšos atkal specīgāka, tad paildzināšu laiku.

Nekad neesmu sevi saukusi par atkarīgu smēķētāju. Lai gan atskatoties dzīves gājumā, cigaretes vienmēr bijušas manas sabiedrotās un atbalsts grūtajos brīžos. Brīžos, kad esmu jutusies iespiesta stūrî, kad neredzu izeju no situācijas, kad saprotu, ka īsti nemaz nekontrolēju savu dzīvi. Kā arī tajos brīžos, kad apjaušu to īstenības sajūtu un atskāršu, ka nekas nenotiek tā, kā biju iztēlojusies sen atpakaļ.
Šobrīd atkal ir tāda situācija pienākusi. Sprostā.