Šodien bija ļoti sakarīgs seminārs par Kafkas stāstiem, es gan, kaut arī biju izlasījusi tikai pusi no Pārvērtībām, tāpat biju šausmīgi daudz par to visu izdomājusi, tāpēc knosījos un dīdījos aiz grūtībām klusēt, kaut ko jau es brīžiem teicu, bet noteikti pat ne piektdaļu no visa izdomātā, jo tas gluži vienkārši būtu ļoti nepieklājīgi. Vienā brīdī nonācām līdz tam, ka Kafku var izlasīt kā brīdinājumu par to, kas var notikt, ja cilvēks neko nedara ar savām traumām un kompleksiem. Tieši runājot par atkarīgā pozīciju un iekšējo brīvību, izskaneja viedoklis, ka ļoti bieži ārējā brīvība tev neko nedod, kamēr tu neesi ticis galā ar saviem rēgiem, jo tu, arī būdams ārpusē, tieksies meklēt situācijas, kurās kļūt par upuri, bet tāpat ir situācijas, kurās vienīgā iespēja glābties ir aiziešana un izlaušanās, citādi iekšējo brīvību nebūs iespējams realizēt. Auditorijā bija cilvēki, kas teica, ka ir taču situācijas, kad tu nevari aiziet, arī ja palikšana tevi pazudina, tur, piemēram, viskautkas ar ģimeni un tamlīdzīgi, un tad pasniedzēja teica, ka viņai šķiet, ka tās ir, iespējams, pašas sāpīgākās un smagākās izvēles, kādas dzīvē vispār var būt, bet reizēm, lai dzīvotu, aiziet ir tava vienīgā iespēja, pat ja tev it kā nav tiesību to izvēlēties.

Mani tik ļoti mierina, ka vēl ir cilvēki, kuri līdzīgi domā. Tie taču nav vieglu roku pieņemami lēmumi, bet reizēm vienkārši var nebūt citas iespējas, jo, kad tu patiešām pavisam godīgi sev pajautā “vai šeit kaut kas var mainīties?”, ja atbilde ir “nē”, tad Kafkas piemērs ir gana baismīgs, manuprāt.