Man uz pārkrautās palodzes guļ iesāktā Kafkas "Pils". Jo vienkārsi nav laika. Varbūt paņēmu, jo nojautu, ka šis autors varētu runāt par kaut ko man būtisku. Tas, ko Tu raksti, skan biedējoši pazīstami un arīdzan bezcerīgi. Jo pēdējā laikā konstatēju, ka tās "traumas" vai kas nu tas ir, kas liek dzīvei iet grīstē patiešām nekur nepazūd, un trakākais ir tas, ka arī "strādāt" pie tām, lai ko tas nozīmētu, nav pēc kaut kādām instrukcijām paveicams darbs. Bail, ka risinājums patiešām varētu būt tikai ļoti radikāla dzīves izmainīšana. Tā, ka pazustu gan drošība, gan arī daudz kas ļoti dārgs.

Bet vispār es šobrīd neesmu tik drūmā garastāvoklī, kā varētu likties no šī komentāra. Vienkārši ir tādas lietas dzīvē, kas funkcionē kā izmežģīta spoku kāja - it kā nekā redzama nav, bet sāp un moka. Medicīna nelīdz, jo tā taču ir spoku kāja, nevis īsta. Un tad gribas par to izteikties, kad kaut ko šādu lasi un tā.