rūsganais sprakšķis

Vakar beidzot nokāpām no ierastās trajektorijas un aizbridām "pa labi",kas bija ļ.laba izvēle, Cabo ar savu vienmēr, vienmēr, vienmēr nebaudāmo ēdienu beidzot var iet ieskrieties, jo ir Terase, kurā arī ir velkomēti garajā pastaigā izvesti suņlopi.

Nēnu,vispaŗ jau kā brančs tas bija salīdzinoši sūdīgs, jo visu laiku viss bija beidzies, nabaga divas (sākumā) viesmīles kafiju nesa pusstundu, bet vismaz nekas nebija tiešām negaršīgs.

Ja turpceļā paspējām izpeldēties (nesaprotu,kas tas par stilu,brančam sākties 12, es tikmēr jau esmu badā nomirusi), atpkaļceļā sāka vilkt baisāko negaisu. apmaldījāmies Mežaparka ielu līkločos(man piemetās vadātājs), mūs gandrīz noknāba ligzdu sargājoša kaija (šausmīgi pretīgi,kad tāda pikē virs galvas), negaiss tā arī neatnāca, dabūju laistīt dārzu manuāli.

simts gadus brīvdienās nebiju slaistījusies (dārza laistīšana un mēslošana neskaitās)