Man patīk izstādes.
Staigāt pa izstādēm pašam arī patīk, bet parasti es jūtos diezgan neomulīgi, jo kad pienāc pie stenda, tad visi tevi vēro un ir jātēlo, ka tu pienāci paskatīties zinātnes sasniegumus, nevis, piemēram, kā viņi pieskrūvēja to ekrānu tā, ka viņš izskatās caurspīdīgs, vai vienkārši gribējās pagrozīties tās jaunkundzes acu priekšā.

Visvairāk tomēr patīk piedalīties izstādēs kaut ko izstādot. Galvenokārt jau tāpēc, ka iespēja sastapt visādus interesantus cilvēkus izaug vairākkārt un nekas nav jādara: viņi paši iet slazdā.
Kādu reizi izstādē pienāca vidēja vecuma samērā zolīds kungs smukā uzvalkā, uzmanīgi klausījās manu skaidrojumu, uzdeva sakarīgus jautājumus un ar draiskulīgu smīnu pazuda. Pēc kādas stundas atgriezās, bet jau ar jaunekli uzvalkā un palūdza visu izstāstīt no sākuma. Galu galā saņēmu viņa vizītkarti; bija kāda uzņēmuma ģenerāldirektors, bet pēc tāda arī izskatījās. Sauksim viņu par Ģ kungu.
Pēc kunga aiziešanas pamanīju kādu gados pajaunu dāmu uzvalkā, kura kā stirna pa sērsnu neveikli staigāja apkārt pa laikam atskatīdamies, bet neuzdrošinājās iesākt sarunu. Vispāri man nepatīk runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet izstādē smadzenes strādā savādāk un ir lamatu režīmā, tāpēc gāju un ķēru pie astes to dāmu, stāstot viņai par mūsu firmas sasniegumiem. Dāma pārsteidza, jo no stirnas pārtapa par kārdinātājčūsku un jau visai fiziski glaudīdamies klāt iegrūda man kabatā vizītkarti, piekodinot lai atzvanu. Sauksim viņu par Ķ dāmu.

Izstāde beidzās, atnāca laiks rakstīt un zvanīt visiem ciemiņiem. Diezgan ātri nodibināju kontaktu ar Ģ kungu, kurš, savukārt, piedāvāja aiziet ciemos uz viņa biroju. Aizgāju arī. Dabūju pasēdēt ādas dīvānā CEO istabā, pačatot ar citiem direktoru galda kungiem un kundzēm un kādu brīdi man priekšā nolika papīru: tā un šitā, vai gribi būt par mūsu ģenerāldirektoru? Nē, labi, tik dumjš es neesmu un ietīdams piedāvājumu jokā kopā pasmējamies. Viņi īpaši neuzstāja, bet kungs pasauca paciemoties pie viņa mājās. Nē, nu protams, kad nepazīstams vidēja vecuma kungs pasauc pie sevis ciemos vakarā uz vīna glāzi, tad jāiet, vai ne? Protams, aizgāju arī. Uz vietas jau bija vairāki cilvēki, savādā kārtā pat pāris diezgan pazīstami sabiedrībā, tāpēc mana trauksmes sajūta nomierinājās. Ģ kungs mani lika priekšā kā nākošo ģenerāldirektoru ar savu firmas draisko smīnu, bet nu, pēc pārējiem varēja redzēt, ka viņš ar visiem tā joko un nopietni to uztvert nevajadzēja. Joki paliek joki, bet ar Ģ kungu joprojām dažreiz sazvanamies un regulāri ietusējam pie viņa ciemos. Ar kovidu tā aktivitāte apklusa, bet savādā pazīšanās palika.

Par Ķ dāmu runājot, mēs aizgājām uz randiņu. Viņas metamorfozes mani patiesi pārsteidza: kārdinātājčūskas viņa bija pārvērtusies biznesa haizivī un pa taisno intervēja savai darbā iekārtošanās aģentūrai. Bet nu, ar tiem man pieredze jau bija, tāpēc, diemžēl, viss palika tur, kur sākās.

Tas ir viss.