Diezgan sen, vēl pirms visa tā, kas ir šodiena, man bija noslēpumaina draudzene.
Noslēpumaina, jo, lai arī es par viņu zināju diezgan daudz, bija balti plankumi, kurus es nevarēju izfigūrēt ārā.
Kad mēs tikāmies, tas bija vai nu naktī, vai nu izbraucienā, parasti ar auto uz kaimiņu prefektūru, pilnīgos kalnos un nekurienē. Tas bija bezgala romantiski: divvientulība ielejās, pie dzidrām kalnu upēm, starp laukiem un mežiem. Draudzene izskatījās satriecoši, ģērbās tā, kā var ģērbties ja esi cilvēks uz modes žurnāla vāka, viņai bija nevainojamas galda manieres un, laikam, izkoptākā valoda kādu es japāņu vidū esmu dzirdējis. Viņai bija nenormāli labas autovadīšanas iemaņas: zināja braukt pa kalnu serpantīnceļiem ātri, vienmēr droši, bez raustīšanās un ar mierīgāko sejas izteiksmi, kā tādai Budai.

Kad viņa stūrēja pa kalnu ceļiem, uz viņu skatoties atcerējos Murakami Haruki "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules" varoni, kurš brauca ar noslēpumaino draudzeni pie stūres pa Hakone serpantīniem un kura teica, ka ja viņi iekritīs aizā, tad aizies kopā.

Viņa zvanīja un rakstīja katru dienu, bet tomēr pazuda piektdienās un vienmēr bija izvairīga stāstot kur tieši.
Nu, tāda klasiska uzvedība kā precētai kundzei kura nestāsta par otro, laikam galveno, dzīves daļu, bet tas nebija tas gadījums.
Cik man izdevās izfigūrēt, viņai bija sakars ar kaut kādiem itāļiem, no tiem, kuri brauc ar Ferrari un stiagā strīpainos kreklos un sarkanās, lakotās kurpēs. Kāds tieši sakars īsti nebija skaidrs, bet, cik nojautu mentālā pūžļa daļas saliekot, kāds ietekmīgs kungs viņu gribēja apprecēt un viņa bēguļoja.

Kad mēs tikāmies pēdējo reizi, viņa stāstīja, ka bija templī, citējot sarunu ar priesteri:
- Vai tu esi redzējusi Budu?
- Nē.
- Labi. Jo ja tu man teiktu ka esi redzējusi Budu, es domātu, ka tev jāiet ārstēties.

Tā viņa man palika atmiņā ar savu nedabisko daiļumu, citrona ziepju smaržu, biedējoši izcilām autovadīšanas iemaņām un stāstu par Budu.
Kopš tā Budas stāsta viņa pazuda un es nezinu neko vairāk.