atnaacu maajaas, atveeru visus logus, apeedu lielu bljodu salaatu ar rupjmaizi, paseedeeju uz diivaana, aizgaaju guleet, noguleeju divas stundas, sapnjoju atkal kriptiskus sapnjus, manas smadzenes mani moca. biju beerniibas dziivoklii Ziepniekkalnaa, staaveeju savaa beerniibas istabaa, kas bija tuksha iznjemot gultu un spoguli, skatiijos spogulii, izskatiijos vecaaka, varbuut 50 gadi, jutos protams diivani, kaa citaa pasaulee, aizveertas durvis uz pagaatni, tad kaadu briidi staigaaju pa dziivokli un glaastiiju tapetes ar vecajiem 90.o gadu musturiem, biju virtuvee, toletee, mammas istabaa, tad man bija it kaa jaaiet prom uz neatgrieshanos.
riit jaabrauc uz Kopenhaagenu. es gribu shajaa ikdienas naratiivaa atrast kaadu kaut vai vienu mazu pieraadiijumu, ka es veel eksisteeju, ka es neesmu apdzisusi. shkjiet, ka mana dziive pirmo reizi juutas laba, bet kur esmu es, un vai es neesmu apdzisusi? vai manii ir palicis jebkaads naratiivs, kas nav jeels, bezdveeselisks apraksts? manas lielaakaas bailes - kljuut bezdveeseliskai. vai taa esmu 'es' kas apdzisa, vai arii kaut kaads iemiesojums, kas bija nolemts un nepatiess jau no pasha saakuma? es gribu ieliet sev likjieri un ljaut praatam aizsliideet aarpus laika atminju, fantaaziju un elementaalju valstiibaa, bet pashlaik manaa dziivee vieniigais vice ir miegs. guleet jebkad un jebkur. aiztaisiit metro acis, darbaa, kad neviena nav apkaart skatiities tukshumaa kaa uz stand by.
2 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}