man vienmeer ir shkjitis diezgan vulgaari izteikt viedokljus par dazhaadaam aktuaalaam pasaules lietaam. katru reizi, kad man pagadaas buut diskusijas situaacijaa un man ir jaapasaka kaut kas konkreets un viedokliigs, es sajuutos kaa lohs, es sevi uzreiz redzu no malas un dzirdu ka es izklausos peec kaut kaadas naivas un pompozas pasaules mutes.

es nekad iisti neesmu gribeejusi paliidzeet pasaulei, jo es nezinu ko vinjai vajag. ja mans viedoklis ir veertiigs, kaa lai es to zinu? vai lieki muldeet pausaulee, ja mans viedoklis ir neveertiigs. apzinoties, ka jebkura viedoklja veertiigums un neveertiigums ir atkariigs no kolektiivaas apzinjas evoluucijas pakaapes, jebshu kopeejo viedoklju attieciibaam, nevis no jebkaa fundamentaali objektiiva.

man pashai nav vajadziibas peec it nekaa, es juutos kaa utter void. es pagaidaam ticu, ka jebkas, ko es saku vai daru pasaulee ir, jo vinjai vajag lai es taa saku un daru. man varbuut shkjiet, ka mans praats ir taads pats koks, kas ir uzaudzis konkreetaa vietaa, lai kaadam mestu eenu un kaadam razhotu skaabekli un kaadam kur iekaart shuupoles, taadam kur iespert zibenim, vai taadam no kaa vaakt liepziedus teejai, vai taadam kam noluuzt zars un uzkriit kaadam uz galvas. bez viedokljiem. work me lord? es nezinu, katraa dotajaa briidii ir tik daudz izkaisiitu ceelonju un seku un likumsakariibu, shkjiet absurdi piekjerties kam vienam un par to izteikt savu glorious, pasaulsvariigo, unikaalo kundzinja viedokli