2011. gada 2. februāris. Rīgas raj. Pulkst. ~ 1.13
« previous entry | next entry »
Okt. 23., 2011 | 12:25 am
Kā nākamo pēc ‘’Sveika, kā iet?’’ienākot istabā, viņš man teica, ka esot atradis viņas rakstīto vēstuli. Tikai vakar, nejauši uzgājis, [neticu, pazīstot viņu, neticu, ka tikai vakar; gan jau tā pabijusi viņa prātā un rokās ilgākā laika posmā ] starp neskaitāmu daudzumu citām vēstulēm, kas pāršķirstītas, izskatītas līdz nelabumam – locījuma vietas jau ieplaisājušas. Zilganā pildspalvas tinte mazliet izbalējusi, bet lapa ieguvusi pelēcību. Viņš man to nolasīja savā ierastajā, monotonajā balss tembrā, ieturot pauzi tikai tajā brīdī, kad iedzēra tēju, no sākuma līdz pat beigām. Vēstules saturu varu pat nocitēt, taču fragmentāli; paliksim pie fragmentiem; tā izklausījās aptuveni šādi:
‘’Nav lielākas laimes kā vērot sava mīļotā cilvēka aizmigušo seju. Dziļi, dziļi iegrimušu sirrealitātes tīklos. Miera pārpildītu. Apgarotu. Tik pazīstamu. Tajā pašā laikā – gluži svešu, it kā tikai tagad, uz sitiena ieraudzītu. Vērot kā blāvā gadalaiku saule atmirdz. Nekautrīgi lūkoties aizvērtajās acīs ar tumšajiem skropstu vēdekļiem. Zināt par ko ir katra no šīm rūpju rievām. Zināt, kad nogurums atstājis savas pēdas un kamdēļ.
‘’ Viņa rakstījusi savā kaligrāfiskajā, uz kreiso pusi tendētajā rokrakstā, Dzīves pieredzi. [..] Pastāv nerakstīta vēlēšanās ar plaukstu aiztriekt kādu atirušu matu šķipsnu, kas sedz pieri. Tikai tāpat vien.. Pieskarties lūpām, vai auss ļipiņai. Noglāstīt rugājiem klāto zodu. [..]Bet neuzdrošināties.. Bīties. Tikai mentāli baudīt kā izcirstās, izgrebtās līnijas veido šo cilvēku. Unikālu Personību. Ar visiem saviem plusiem un mīnusiem. Ar visām labajām un ne tik labajām rakstura īpašībām. [..]
Pāri visam, šķelmīgo smaidu mutes kaktiņos pamanīt, it kā nojaustu, ka tiek paslepus vērots.
Nav lielākas laimes kā sajust blakus esošu tuvumu un ķermeņa siltumu. Uzlikt galvu uz krūtīm, ieritinoties līdzās, tik cieši, tik cieši, ka sāp.. Un ieklausīties sirds ritmā: ‘’Tu. Es. Mēs. Tu. Es.Mēs. Tu. Es...’’ Un smaidīt. Un smaidīt, muļķīgi, un no prieka. Apzināti aizmirst par katru nākamo rītdienu, kas jāpavada kā neatkarīgai būtnei. Aizmirst, ka atkal jātēlo spēks.
Nav lielākas laimes un žēlsirdības kā uzticēties..
‘’Nav lielākas laimes kā vērot sava mīļotā cilvēka aizmigušo seju. Dziļi, dziļi iegrimušu sirrealitātes tīklos. Miera pārpildītu. Apgarotu. Tik pazīstamu. Tajā pašā laikā – gluži svešu, it kā tikai tagad, uz sitiena ieraudzītu. Vērot kā blāvā gadalaiku saule atmirdz. Nekautrīgi lūkoties aizvērtajās acīs ar tumšajiem skropstu vēdekļiem. Zināt par ko ir katra no šīm rūpju rievām. Zināt, kad nogurums atstājis savas pēdas un kamdēļ.
‘’ Viņa rakstījusi savā kaligrāfiskajā, uz kreiso pusi tendētajā rokrakstā, Dzīves pieredzi. [..] Pastāv nerakstīta vēlēšanās ar plaukstu aiztriekt kādu atirušu matu šķipsnu, kas sedz pieri. Tikai tāpat vien.. Pieskarties lūpām, vai auss ļipiņai. Noglāstīt rugājiem klāto zodu. [..]Bet neuzdrošināties.. Bīties. Tikai mentāli baudīt kā izcirstās, izgrebtās līnijas veido šo cilvēku. Unikālu Personību. Ar visiem saviem plusiem un mīnusiem. Ar visām labajām un ne tik labajām rakstura īpašībām. [..]
Pāri visam, šķelmīgo smaidu mutes kaktiņos pamanīt, it kā nojaustu, ka tiek paslepus vērots.
Nav lielākas laimes kā sajust blakus esošu tuvumu un ķermeņa siltumu. Uzlikt galvu uz krūtīm, ieritinoties līdzās, tik cieši, tik cieši, ka sāp.. Un ieklausīties sirds ritmā: ‘’Tu. Es. Mēs. Tu. Es.Mēs. Tu. Es...’’ Un smaidīt. Un smaidīt, muļķīgi, un no prieka. Apzināti aizmirst par katru nākamo rītdienu, kas jāpavada kā neatkarīgai būtnei. Aizmirst, ka atkal jātēlo spēks.
Nav lielākas laimes un žēlsirdības kā uzticēties..