tātad nozog velosipēdu. allaž jūtos droši, ja ritenis stāv aiz apsargiem, kas prasa caurlaides, un stāv tālāk dziļāk ēkā. un tā jūtos droši gadu. bet pienāk tas brīdis, kas skrienot lejā pa kāpnēm un ieskrienot novietnē, tur viņa nav. nav pazudis, izbijis, varbūt kāds aizņēmies, varbūt kāds aizstūmis citur, varbūt pati kkur ne tur noliku.
nē.
divriteni nozog. ienāk apsargātās telpās, kurās apsardze šoreiz nepaprasa carulaidi čalis baltā t kreklā un baltās biksēs. ienāk un pēc 4 minūtēm iziet ar manu sieviešu divriteni. šķiet tāds nieks. un tik nepatīkami.
kā tagad attapties.
darbā saņēmos, bet kad sargi sāka atvainoties tad gan parāva kamolu kaklā uz augšu.
tad aizgāju mājās. vēl paraudāju, jo tā tomēr dāvana, un tāda dārga un laba dāvana un praktiski ārkārtīgi noderīga un mīļa. un es jau pati viņu tur nepieslēdzu, skrēju, neiedomājos, muļķe.
un tad atvēru vīnu. paņēmu sieru, iedzēru vīnu. un gāju gulēt.
no rīta jau viss ok. jādomā par jaunu divriteni.