| kas man besī? |
[23. Apr 2021|12:08] |
|
man besī, ka man jāklausās cilvēku murgos, kur viņi ir izdomājuši kaut kādus sapņu murgu scenārijus savās galvās un tad sevi sagruzī tiktāl, ka paši vairs netiek ar to gruzonu galā un sāk sūdzēties apkārtējiem. Nu piemēram cilvēks izdomā, ka viena lieta viņa ceļā noies greizi un tas izraisīs sūdu ķēdes reakciju un viņam vajadzēs ciest visu atlikušo mūžu, kaut arī katalizators šai nelaimīgo notikumu virknei var būt jebkas, kas var notikt, bet tik pat labi var arī nenotikt. protams mums visiem uznāk paranojas lēkmes, bet šajā, tā jau grūtajā laikā, varbūt nevajag ar visām četrām lēkt iekšā šajās trušu alās, kas ved uz pilsētas kanalizāciju? jo arī visiem pārējiem ir grūti savus sūdus nest un varbūt nevajag krāmēt virsū vēl arī savas kakas uz apkārtējo cilvēku kakliem. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171589/1842) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulvs |
|---|
| Date: | 23. Aprīlis 2021 - 19:02 |
|---|
| | 
| (Link) |
|
Izklausās toksiski. Un traģiski. Bez sarkasma.
Pat nespēju iztēloties (kaut cik regulāru) komunikāciju ar tādu cilvēku. Tā ir jukšana prātā, atkal un atkal. Un no viņa(-as?) puses - akli centieni paraut sev līdz uz mentālo elli draugus (vispār jābūt sasodīti labam draugam, lai tolerētu; vai tādai personībai, kura neprot pateikt ardievas).
Pat nespēju iztēloties, kāds šādā gadījumā varētu būt the wake up call. Un galu galā cilvēkiem apkārt sev būtu jāuzdod jautājums: ja es viņam(-ai) nespēju palīdzēt, kā arī viņš(-a) nespēj sev palīdzēt, vai ir vērts turpināt šādas attiecības? | |
