12 Jūlijs 2014 @ 10:51
 
Kad eju caur mežiņu, uzgriežu skaļāk un pilnā rīklē dziedu līdz divdesmit deviņas palmas. Vārnas šausmās paceļas gaisā, izkartojas kāsī, bet ātri attopas, ka nav taču zosis, tāpēc izjauc ierindu un nekārtīgā barā dodas pamestās fermas virzienā. No miega pielec arī celtnieks, kuru vakar mazāk reibušie kolēģi pametuši snaužam zem darbarīku treilera, katram gadījumam pārkrustās, taču, pareizi novērtējis, ka tas vēl nav pasaules gals, dodas uz ciema bodi salāpīties. Šodien es neko nedarīšu! Tikai biedēšu cilvēkus, mājlopus un savvaļas radības.
 
 
( Post a new comment )
[info]krii on 12. Jūlijs 2014 - 11:05
Piedod, kas ir "divdesmit deviņas palmas"?
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
[info]fedrs on 12. Jūlijs 2014 - 11:09
Nu bet dziesmas nosaukums taču!
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]krii on 12. Jūlijs 2014 - 11:13
Pasaule joprojām izrādās pārpilna man nezināmu lietu.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]fedrs on 12. Jūlijs 2014 - 11:16
Tu taču neteiksi, ka nopietni cerēji uz pretējo, t.i., ka viss jau bijis un viss zināms?
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]krii on 12. Jūlijs 2014 - 11:20
Nē, nē, tā bija atvieglojuma pilna konstatācija.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)