šodienu oficiāli pasludinu par sūdīgāko gada dienu manām smadzenēm un sirsniņai. daļēji pie tā vainojama vakardiena, kad nepaēdu un neadekvāti sastresojos, sekojošā nakts, kur sapņoju par sazvērestībām un konspirācijām un šīrīta pamošanās ar pilnīgu bezcerību. man visu laiku liekas, ka man ir covid un sev pārmetu, ka pa šo laiku būšu kļuvusi par to hipohondriķi, ko vienmēr izsmeju, katru dienu arī domāju par to, ka kāds pazīstams varētu nomirt. un visu laiku lohus, kas šim netic, centos uztvert kā normālu demokrātijas sastāvdaļu, bet pēc 20K balsu pret maskām skolās... es vairs nevaru. paldies dievam, ir piektdiena. šodien drausmīgi piedzeršos un sakurīšos, moš paraudāšu. un rīt būs reāli sūdīgi, vismaz varēšu uztraukties par to.

p.s. es visu dzīvi nevaru atcerēties, vai ar komatu atdala atkarīgas vai neatkarīgas teikuma daļas, ja pa vidu ir ''un''. pirms nedēļas to pārrunājām, atkal neatceros.