Sūrreālisms - Sayonara, LMR

Par spīti klepum un slimības sajūtai, norunāju bradājumu... Liriska atkāpe: jāpieradinās lietot internacionālo “UE.” No termina “bradāt” gribas atkratīties, lielā mērā patiecoties bradajumi.lv viegli ietekmējamajai administrācijai un visam debilajam grauzti.lv Vs bradajumi.lv karam. Beigu galā redzu sevi kā individuālistu bez nepieciešamības kaut kur piederēt – nav man ne mazākās vēlmes spēlēties debilās organizācijās.
Šodien devos tajā ar diviem biedriem uz vispārzināmo objektu LMR. Kamdēļ? Gribējās palūrēt uz tā nojaukšanas progresu no iekšienes, augšas, apakšas un vēl visādiem dīvainiem leņķiem. Gribēju iespējams, ka pēdējo reizi pabaudīt masīvo angāru industriālo atmosfēru pirms arī pēdējie divi pazūd zem nojaukšanas tehnikas veseriem un kāpurķēdēm. Konstatējumi: daudzas sienas izgāztas – sevišķi ārējās, kur nu logu vietā ir caurums; no visiem angāriem palikuši ir vien divi – trešajam, kas būtu pa vidu, norauts jumts un galējā siena un viss nolīdzināts ar kāpurķēžu nospiedumiem. Pārējais +/- bez izmaiņām kopš pēdējā apmeklējuma novembra vidū.
Un jāsaka, ka jaunā LMR seja ir visnotaļ pievilcīga – caur pelēkajiem, caurajiem un sadragātajiem mūriem angāros iekļūst daudz rietošās saules staru, kuri dažviet pa ceļam iekrāsojas stikla lausku krāsā, kuras vēl pamanījušās noturēties savos rāmjos. Industriālais objekts manā gaumē: plašums, augstums, angāri, kuru pelēcību rotā saule, pamestība un vecu eļļu smaržas. Mūsu čukstu atbalsis. Apskatījuši angārus un to galā sakrautās šķembas (lies asfaltu to vietā, vai?), devāmies meklēt durvis uz augstākiem stāviem. Ilgi nebija jāmeklē – melns caurums sienā ir tieši tas, kas mums vajadzīgs! Izstaigājām ēkas gaiteņus un tīkami dekadentās telpas, lai konstatētu vēl ko: ja reiz angāram, kurš bija pa vidu palikušajiem diviem, nav jumta, tad nespīd arī tikšana uz jumta, jo logs, kas veda uz to nu ved ~15m gravitācijas darbības virzienā. Bet vai tad tā normālam bradātājam (bļeģ) ir kāda problēma?
Nav tā problēma – izvilku no savas somas 10m garo virvi, kura nu tiks lietota pirmo reizi, sasēja cilvēks tajā mezglus ik pa ~50cm, kamēr es dzeru plaušu tēju, piesēju virvi pie radiatoru āķiem un pēc minūtēm piecām jau bijām ~8m zemāk, uz jumtiem! Take that, aizbraukušais jumt!!!
Atpakaļceļš, protams, bija grūtāks – kādam tas prasīja cilpu iesiešanu virvēm, kādam nelielu palīdzību un lagošanu augšā, bet man, kā par brīnumu un spīti slimsajūtai, tikai uzraudzību, rāpjoties 8m augstāk pa staipīgo un slideno virvi :)

Objektā nedaudz paspokojāmies ar ilgo ekspozīciju. Arī FED-5s un BW filmiņu pieliku pie šī pienākuma pildīšanas. Maija sākumā varēšu novērtēt rezultātus! Bet patlaban varu piedāvāt ziepīša bildes.