![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Laiku pa laikam uztīstot atmiņu kamolīti un domājot, ak Dakter, viss ir tieši tā un ne citādi, man reiz kā ar bomi pa galvu visu mīklu atminējums - man acīmredzami trūkst kaučkādas sievišķās komponentes kaut kur dziļi pašā sistēmnodrošinājumā, kāda terciārā sevišķā un sievišķā dzimumpazīme, par spīti primārajām un sekundārajām. Līdzīgi gāja nabaga citplanētietim no Galaktikas ceļveža stopētājiem, kurš piecdesmit gadus bija norāvis uz planētas Zeme, teorijā izpētījis zemiešu fīčas, bet īsti kā zemietis nekad nemācēja izpildīties, laika pa laikam nodarīja kaut ko greizi, kas lika domāt, ka īsti riktīgs zemietis viņš gan nav.
Dakter, es nesaprotu sievietes, un nejūtos piederīga šim cienījamajam grupējumam. Izpildu dažādus dzimumspecifiskus vingrinājumus, kā špicgardīņu apakšbikšu un augstpapēžu kurpju valkāšana, lūpu krāsošana un bikini ravēšana, bet nepalīdz. Un arī gandarījumu nedod, godīgi sakot, lai gan pa reizei ar prieku secinu, ka nu jau gandrīz sanāca kā īstai sievietei. Dažkart apbrīnoju šīs noslēpumainās svešajai pasaulei piederīgās būtnes neatkarīgi no vecuma un svara kategorijas. Dažkārt apskaužu. Apbrīnoju un apskaužu par piederību. Piederība nomierina, vai tā būtu piederība skautu organizācijai vai bebruaudzētāju asociācijai. Starp citu, tas nenozīmē, ka es labāk saprastu vīriešus, un justos piederīga viņiem.
Iespējams, Dakter, ka tas viss sākās jau bērnībā, kad neiemācījos lēkāt ar aukliņu un arī klases neiemācījos un šitās te gumijas nekādi, un vispār nepamanījos iemesties piederības vilcienā. Ja labi pacenšas, sabiedrībā varu uzturēt raksturīgu small talk, bet man liekas, ka tiklīdz modrība atslābst vai apmēram pēc kādas trešās ceturtās glāzes, viņi pamana, ka es nemaz neesmu Īsta Sieviete, bet tikai izliekos. Es atceros Dakter, kā reiz vienu mācību priekšmetu veselu semestri mācījos gandrīz pilnīgā puiku kolektīvā. Sākumā viņi tūdaļ saskrēja ar saviem piedāvājumiem, jo pašiem savas meitenes bija pagalam apnikušas. Cits aicināja uz kino, cits skatīties gulbjumāju un visas lietas, bet visi drīzi vien atbira, izņemot vienu nabadziņu, kuram es laikam dikti patiku. Vēlāk viņi esot teikuši, ka tā jau sākumā licies, ka cērtams meitietis, bet tad esot muti atvērusi (un sākusi runāt, gadījumā ja jūs Dakter domājāt, ka pie vainas zobi) un viņi sapratuši, ka galīgi garām, ak nabaga Juris (kandidāts, kurš turējās visilgāk).
Dakter, es nesaprotu sievietes, un nejūtos piederīga šim cienījamajam grupējumam. Izpildu dažādus dzimumspecifiskus vingrinājumus, kā špicgardīņu apakšbikšu un augstpapēžu kurpju valkāšana, lūpu krāsošana un bikini ravēšana, bet nepalīdz. Un arī gandarījumu nedod, godīgi sakot, lai gan pa reizei ar prieku secinu, ka nu jau gandrīz sanāca kā īstai sievietei. Dažkart apbrīnoju šīs noslēpumainās svešajai pasaulei piederīgās būtnes neatkarīgi no vecuma un svara kategorijas. Dažkārt apskaužu. Apbrīnoju un apskaužu par piederību. Piederība nomierina, vai tā būtu piederība skautu organizācijai vai bebruaudzētāju asociācijai. Starp citu, tas nenozīmē, ka es labāk saprastu vīriešus, un justos piederīga viņiem.
Iespējams, Dakter, ka tas viss sākās jau bērnībā, kad neiemācījos lēkāt ar aukliņu un arī klases neiemācījos un šitās te gumijas nekādi, un vispār nepamanījos iemesties piederības vilcienā. Ja labi pacenšas, sabiedrībā varu uzturēt raksturīgu small talk, bet man liekas, ka tiklīdz modrība atslābst vai apmēram pēc kādas trešās ceturtās glāzes, viņi pamana, ka es nemaz neesmu Īsta Sieviete, bet tikai izliekos. Es atceros Dakter, kā reiz vienu mācību priekšmetu veselu semestri mācījos gandrīz pilnīgā puiku kolektīvā. Sākumā viņi tūdaļ saskrēja ar saviem piedāvājumiem, jo pašiem savas meitenes bija pagalam apnikušas. Cits aicināja uz kino, cits skatīties gulbjumāju un visas lietas, bet visi drīzi vien atbira, izņemot vienu nabadziņu, kuram es laikam dikti patiku. Vēlāk viņi esot teikuši, ka tā jau sākumā licies, ka cērtams meitietis, bet tad esot muti atvērusi (un sākusi runāt, gadījumā ja jūs Dakter domājāt, ka pie vainas zobi) un viņi sapratuši, ka galīgi garām, ak nabaga Juris (kandidāts, kurš turējās visilgāk).
Man pilnīgi noteikti trūkst pamatīga sievietību apliecinoša sastāvdaļa.
skaidrs tak, ka neesi viena tāda šajā saulītē. ni klases, ni gumijas. ni piederības lēcēju-izlēcēju asociācijām. un, kamēr citas staipījās pa mazciema galveno ielu lejup līdz pieturai(kas izsenis bijusi labākā slīpēšanās vieta jebkurā mazciemā uz šīs zemeslodes, laikam jau tāpēc, ka tas ir vienīgais, kaut cik nozīmīgās darbības epicentrs, kas dod cerību, ka kaut kas notiks-kāds atbrauks, vai aizbrauks)- es interesējos par hokeju un rokasbumbu, nē...grebu no koka saliecamo nazi un klapēju alumīnija rotas. kas, retrospektīvi atskatoties arī mani ne pa mata tiesu nepievirzīja tuvāk vīriešpiederībai...un jā, dažbrīd aprīnoju ĪSTĀS sievietes un skaužu. dēļ tā, ka "īstajām" sievietēm blakus vienmēr sajūtos robusta un kokā grebta:)) ne ciku cakām izcakota...