Božena Chodunska

Pie tam, dakter, es vēl nepateicu, ka kaut kadi fuckin langolieri zog manu laiku, proti, agrāk, nu sen, sen, kad mes vēl nebijām tik pazīstami, vasaras dienas bija garas, garas, pat bezgalīgas, saulainas, pat garlaicīgas, un nebeidzās gandrīz nekad. Un pat naktis bija garas, bet tagad modinātājs zvana jau pēc 5 minūtem. Kā vakar, piemēram. Tagad diena kaut kur pazūd žurku skrējienā no punkta A uz punktu B.
Mana mamma jau brīdinaja, ka līdz 30 gadu vecumam laiks igst ilgi, ilgi, bet pēc tam sak joņot un mētāties ka apdzēries mēŗkakis.
Te nu mēs esam, rīts-vakars-rīts-vakars-vakars-vakars, māja māja koka koks stabsstabsžogsžogsžogs, nav īsti laika parunāties un neko arī īst nevar paspēt, lai arī nokavet neko nevar paspēt, jo jūs tak atceraties, ka es visu paspēju pēdēja bridi, sāksim aizmigt seksa laikā un pie stūres tā arī neiepazinušies.