Božena Chodunska

Providence tura rūpestu, lai ar mani notiktu Pareģjums un izpildītos Ēvas tantas ekspektācijas attiecībā uz manu pludlīniju (dažkārt satiekoties viņa jautā, kad ta Boženiņa palikšot resna, jo mūsu dzimtā ap šajā vecumposmā tas ir tik tradicionāli; viņa to jautā bez mazākās ļaunprātības, tā ir vienkārši tada kā apvaicāšanās par veselību vai ganāmpulku).
Nu lūk, un tagad man ir iespēja pieņemt dorzoventrāli viegli saplacinātas lodes formu.
Jo raugi - Mūsu Rajonā ir pavisam jauna, kauč miniatūra maizes ceptuve. Tur ir iekārtojies ļoti patīkams maiznieks, kurš mīca un cep lauku maizi. Nu, viņam ir abra un viss kas tāds. Es pirmo reizi mūžā redzēju īstu abru (brīvdabas muzejā neskaitās un tā, kas bija vecmāmiņai laukos, arī neskaitās, jo to es nemaz neatceros), un iekšā abrā ir mīkla. Viņš cep saldskābmaizi. Eņģeļi tādu nav ēduši. Jā, un tagad viņš mēģina arī rupjmaizi, bet tā vēl īsti nesanākot. Man gan likās, ka bija laba. Es jau viņam teicu - jūs taisni kā man mamma, viņa arī visu laiku saka, ka nesanāk.
Bet, dārgo dakter, es šitā norīšos, gočpendel, norīšos. Kolaidara, kolaidara!?