Ar piedzeršanos neko nepanākt.

Ir kāds, kas Tev licis justies kā sievietei? Cienījis un godājis Tevi? Piedevis emociju uzplūdā izteikto "zāģēšanu"? Bijis ar stabilu algu un plāniem, kā kopā novecot?

Un uz cik gadiem Tu pati mentāli jūties? Moš Tev nevaig nevienu - iemīli sevi pati, pucējies sev un priecājies.

Ja godīgi, jūtos veca kā kraķe. Tikai gribu vēl dejot un izbaudīt to, ka ir arī tie brīnumainie radījumi, kuriem es patīku, bet kuri man diemžēl nē - tāda saldsērīga bauda - kas tev jā, tam tu nē un otrādi.

Nu tad vari samierināties ar būšanu vecmeitās?

Es gan nesamieriināšos, un man no seksa trūkuma galva nesāp. Apprecēties taisos, bet kā Bovuāra ar Sartru - diezgan brīvi.

Tādas sajūtas ir normālas un visām. Vismaz pirms "īstā" atrašanas.
"..izrādās, ka šim vienīgajam ir pilnīgi svešas vērtības, kas man ir vienas no tuvākajām jebkāda veida attiecībās. Un to es, protams, uzzinu pēc šķiršanā..."
tas, ka tavas tuvākās vērtības ir svešas, ja runa tiešām ir par tām, nozīmē, ka tas cilvēks noteikti nav tavs vienīgais. Ja ir interesanti, atstāj, kā draugu, bet ir bezjēdzīgi gaidīt no otra cilvēka, lai viņš kļūst par to kas viņš nav. Mīl kāds ir, vai nav jēgas.
Eos ir taisnība, pirms šāda cilvēka atrašanas laikam nav jēga iespringt.
No sevis varu pateikt, ka trāpīšanās uz "nepareizajiem" gadās tieši manas iedomības dēļ. Kad gadās kāds, kas nav īpaši ieinteresēts, pēkšņi sāk gribēties darīt visu, lai iepatiktos, jo es taču esmu tik skaista un forša un kā tas losis to var neredzēt :D Kad tomēr pa lielai daļai tas otrs tik ļoti pašai neinteresē ir ok, un vēl varu aiziet ar godu, bet kad tas gadās ar cilvēku, kas liekas tīri foršs, ar ko liekas ir tik daudz kopīga un ir taču tik viegli... ko man izdarīt, lai es viņam iepatiktos, lai redz, ka es esmu forša, ja vien viņš man atļautu to parādīt... Beigās sanāk skraidīšana apkārt, kaut kā pa daļai viņu arī vienmēr dabūnu, bet nevērīgā attieksme un necieņa no viņa liek justies ne pārāk labi un vēl aizvainojums, kas aug ar vien lielāks, kad nekad no tevis dotā netiek novērtēts. Līdz tas aizvainojums vienā brīdī vienkārši uzsprāgst (salīdzinoši nesena situācija ar kārtējo sprādzienu. Šoreiz aizvainojums noturējās 7 dienas, nav tas ilgākais rekords) un tad jūties draņķīgi par savu uzvedību un saproti, ka pati vien esi jukusi un skrien pakaļ cilvēkam no kura vairāk, kā tikai drauga jūtas tāpat nav jēgas gaidīt un viņš nav pat īsti vainojams pie tā. Izjūtām nepavēlēsi. Nezinu, mans risinājums, kad atčuknos un šo saprotu ir cilvēku drusku atslēgt uz kādu mēnesi un labāk to izdarīt vienkārši atslēdzot iespējas kontaktēties no savas puses, atstājot to mazo iespēju, ja nu tomēr pats atraksta, kas līdz šim nav gadījies, un pēc kāda mēneša- diviem atkal jūtos normāli, dzīve ir gājusi tālāk un romantiskās izjūtas ir pārgājušas. Protams, tas strādā tikai uz maziem crushiem, un domāju tam mēnesim palīdz arī apziņa, ka pa visu šo laiku tas āpsis nemaz nav mēģinājis īsti sakontaktēties ar tevi un skraida apkārt citām. Labākajā gadījumā piezvanīs, ja viņam vajag ko konkrētu un ka kaut kas nav tā kā vajag arī nemaz nepamana :D bet pēc mēneša viss ir uzvārījies un beidzies un varu atkal atgriezties dzīvē un pat uzvesties druadzīgi.

ES GRIBU ĪSTO
es tā gribu
ahh

Visas grib. :D tā iedomājos, paruna, ka mīli sevi un tevi mīlēs citi nav taisnība burtiskā ziņā un nesāks jau nu lipt klāt arī tad cilvēki, kam tu neinteresē. Bet varētu bū taisnība pārnestā ziņā, jo kad mīli sevi, tad tos kuriem neinteresē nemaz neņem vērā un pat nepamani, ka tādi arī ir.