Sieviešu marasms jeb kā man dzīvot?

Kāpēc es vienmēr uztrāpu uz neīstajiem?
Teikšu atklāti, nemelojot - manī mēdz viņi iemīlēties. Es turpretim iemīlos ļoti reti un katrreiz tas ir smagi. Labi, figs ar to, jautrāk.ir tas, ka no visiem tiem.retajiem, kuros es iemīlos, 90% manī nē.
No atlikušās daļas man ir tikai viens, ar kuru ir nopietnas attiecības. Un tikpat nopietns to krahs - izrādās, ka šim vienīgajam ir pilnīgi svešas vērtības, kas man ir vienas no tuvākajām jebkāda veida attiecībās. Un to es, protams, uzzinu pēc šķiršanās.

Iemīlos es vienmēr tādos, kuru klātbūtnē es palieku tizla. Tik tizla, ka nav nekādu iespēju man viņus sevī ieinteresēt.

Nepieminēšu manu morāli, kas man liedz "dot iespēju" tiem, kuriem patīku es - ja es neesmu ieinteresēta viņā sākumā jau,.tad nekad arī nebūšu.

Ko man darīt? Iet cilvēkos, iepazīties? Es neprotu. Atliek vien tik iet cilvēkos un cerēt, ka kāds pats iepazīsies vai mani ar kādu iepazīstinās. Jo tieši dzīvā es ir tā, kas patīk viņiem, nevis dzīvē teju nepazīstamā, iemīlējusies, tizlā es.
Ko atliek darīt? Iepazīties un iepazīt? Man tas nestrādā. Jo man kā muļķei jābūt iemīlējušais, lai kaut kādu gribētu iepazīt dziļāk - arī ar romantisku pieskaņu. Kā lai to realizē? Šķietami nekā, jo iemīlējusies es ir atbaidoša, bet jebkāda cita es nevēlas iepazīties tuvāk.

Kā man dzīvot? Velns, es nekad neesmu sapratusi no malas tipiskās, sievišķīgās sievietes. Kā lai es saprotu sievišķīgo daļu sevī? Jo vairāk - kā lai spēju ar to sadzīvot? Nē, vēl vairāk. Visvairāk! Kā lai es izbaudu to? T.i., sevi, dzīvi, vīriešus un sevi ar kādu vīrieti dzīvē?

***

Gribu meiteņu vakarus. Ar piedzeršanos un iziešanu puišos.