Tādas sajūtas ir normālas un visām. Vismaz pirms "īstā" atrašanas.
"..izrādās, ka šim vienīgajam ir pilnīgi svešas vērtības, kas man ir vienas no tuvākajām jebkāda veida attiecībās. Un to es, protams, uzzinu pēc šķiršanā..."
tas, ka tavas tuvākās vērtības ir svešas, ja runa tiešām ir par tām, nozīmē, ka tas cilvēks noteikti nav tavs vienīgais. Ja ir interesanti, atstāj, kā draugu, bet ir bezjēdzīgi gaidīt no otra cilvēka, lai viņš kļūst par to kas viņš nav. Mīl kāds ir, vai nav jēgas.
Eos ir taisnība, pirms šāda cilvēka atrašanas laikam nav jēga iespringt.
No sevis varu pateikt, ka trāpīšanās uz "nepareizajiem" gadās tieši manas iedomības dēļ. Kad gadās kāds, kas nav īpaši ieinteresēts, pēkšņi sāk gribēties darīt visu, lai iepatiktos, jo es taču esmu tik skaista un forša un kā tas losis to var neredzēt :D Kad tomēr pa lielai daļai tas otrs tik ļoti pašai neinteresē ir ok, un vēl varu aiziet ar godu, bet kad tas gadās ar cilvēku, kas liekas tīri foršs, ar ko liekas ir tik daudz kopīga un ir taču tik viegli... ko man izdarīt, lai es viņam iepatiktos, lai redz, ka es esmu forša, ja vien viņš man atļautu to parādīt... Beigās sanāk skraidīšana apkārt, kaut kā pa daļai viņu arī vienmēr dabūnu, bet nevērīgā attieksme un necieņa no viņa liek justies ne pārāk labi un vēl aizvainojums, kas aug ar vien lielāks, kad nekad no tevis dotā netiek novērtēts. Līdz tas aizvainojums vienā brīdī vienkārši uzsprāgst (salīdzinoši nesena situācija ar kārtējo sprādzienu. Šoreiz aizvainojums noturējās 7 dienas, nav tas ilgākais rekords) un tad jūties draņķīgi par savu uzvedību un saproti, ka pati vien esi jukusi un skrien pakaļ cilvēkam no kura vairāk, kā tikai drauga jūtas tāpat nav jēgas gaidīt un viņš nav pat īsti vainojams pie tā. Izjūtām nepavēlēsi. Nezinu, mans risinājums, kad atčuknos un šo saprotu ir cilvēku drusku atslēgt uz kādu mēnesi un labāk to izdarīt vienkārši atslēdzot iespējas kontaktēties no savas puses, atstājot to mazo iespēju, ja nu tomēr pats atraksta, kas līdz šim nav gadījies, un pēc kāda mēneša- diviem atkal jūtos normāli, dzīve ir gājusi tālāk un romantiskās izjūtas ir pārgājušas. Protams, tas strādā tikai uz maziem crushiem, un domāju tam mēnesim palīdz arī apziņa, ka pa visu šo laiku tas āpsis nemaz nav mēģinājis īsti sakontaktēties ar tevi un skraida apkārt citām. Labākajā gadījumā piezvanīs, ja viņam vajag ko konkrētu un ka kaut kas nav tā kā vajag arī nemaz nepamana :D bet pēc mēneša viss ir uzvārījies un beidzies un varu atkal atgriezties dzīvē un pat uzvesties druadzīgi.