![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pēdējā laikā diez ko bieži negadās tikt pie rakstīšanas. #DAUDZ.. DARBA!
Bet.
Man kaut kas dikti sāk nepatikt. Nezinu, vai tas sākās ar neparasti sausā rudens dēļ izžuvušo aku, vai ar to, ka Rīgas Mežniecība plānotā kailcirtē piļī ārā masīvus robus tepat mežā viņpus dabas parkam. Iekšā kaut kas ļoti uzstājīgi sāk disonēt ar to, ko cilvēce uzskata par progresu vai t.s. 'attīstību'. Katrā paaudzē gadās dzirdēt - rau, te, kur tagad veikals, vecāmamma govis ganīja. Te bija pļavas.
Jā, es arī atceros, ka tur, kur tagad ir privātmāju rajons, mēs bērnībā vasarās gulējām zālē un caur smilgām skatījāmies debesīs. Vēl tur ganījās gotiņas un dažu labu gadu arī kartupeļi stādīti.
Un tagad jau pie mājām grants ceļš pārvērties asfaltā, arhīvos blakus vienai mājiņai slejas vēl četras un pilsēta, no kuras tā muku, dzenas pakaļ. Apzināti muku! Bet nu arī šejiene kļuvusi nesalīdzināmi urbānāka, ar intensīvāku satiksmi, ne vairs to lauciniecisko mazpilsētas piegaršu, pēc kuras vienmēr tā kārojies.
Un nekas nevar pārspēt to pretdabisko sajūtu, kāda rodas, ienirstot pilsētā, ienirstot cilvēku pūļos. Pilsētā nav ne grama dabiskās lietu kārtības, nav dabas ciklu. Viss līdz pēdējai skrūvītei, ceļazīmei, krēslu un galdiņu novietojumam ir projektēts, dizainēts un atbilst LBS būvnormatīvam. Cerams. Pieņemsim, ka tas ir droši un ok, un kādai daļai cilvēku patīk atrasties starp citiem cilvēkiem. Taču šī vide nevar plesties un progresēt bezgalīgi, tā nevar spiesties iekšā aizvien jaunās un jaunās teritorijās ar savām laternām, centralizēto ūdensapgādi un kanalizāciju. Tā tas nestrādā. Kaut kur tas beidzas. Kaut kur tam IR jābeidz. Kaut kur ir pilsētas robeža, aiz kuras tā tālāk nepaplašinās, gluži kā ozols, kas kādā brīdī vairs lielāks neaug. Kā mūra pils, kas reiz celta, stāv cauri laikiem un gadsimtiem, ja vien kāds savā neprātā to nesabombardē.
Un gribēt vienmēr kaut ko vairāk - tas nav progress, tā ir pataloģija. Var gribēt savādāk, un tas ir ok. Var viengad sēt salātus un citgad - redīsus.
Un tā mēs nonākam pie jautājuma: Cik daudz [Tev] ir gana?
Bet.
Man kaut kas dikti sāk nepatikt. Nezinu, vai tas sākās ar neparasti sausā rudens dēļ izžuvušo aku, vai ar to, ka Rīgas Mežniecība plānotā kailcirtē piļī ārā masīvus robus tepat mežā viņpus dabas parkam. Iekšā kaut kas ļoti uzstājīgi sāk disonēt ar to, ko cilvēce uzskata par progresu vai t.s. 'attīstību'. Katrā paaudzē gadās dzirdēt - rau, te, kur tagad veikals, vecāmamma govis ganīja. Te bija pļavas.
Jā, es arī atceros, ka tur, kur tagad ir privātmāju rajons, mēs bērnībā vasarās gulējām zālē un caur smilgām skatījāmies debesīs. Vēl tur ganījās gotiņas un dažu labu gadu arī kartupeļi stādīti.
Un tagad jau pie mājām grants ceļš pārvērties asfaltā, arhīvos blakus vienai mājiņai slejas vēl četras un pilsēta, no kuras tā muku, dzenas pakaļ. Apzināti muku! Bet nu arī šejiene kļuvusi nesalīdzināmi urbānāka, ar intensīvāku satiksmi, ne vairs to lauciniecisko mazpilsētas piegaršu, pēc kuras vienmēr tā kārojies.
Un nekas nevar pārspēt to pretdabisko sajūtu, kāda rodas, ienirstot pilsētā, ienirstot cilvēku pūļos. Pilsētā nav ne grama dabiskās lietu kārtības, nav dabas ciklu. Viss līdz pēdējai skrūvītei, ceļazīmei, krēslu un galdiņu novietojumam ir projektēts, dizainēts un atbilst LBS būvnormatīvam. Cerams. Pieņemsim, ka tas ir droši un ok, un kādai daļai cilvēku patīk atrasties starp citiem cilvēkiem. Taču šī vide nevar plesties un progresēt bezgalīgi, tā nevar spiesties iekšā aizvien jaunās un jaunās teritorijās ar savām laternām, centralizēto ūdensapgādi un kanalizāciju. Tā tas nestrādā. Kaut kur tas beidzas. Kaut kur tam IR jābeidz. Kaut kur ir pilsētas robeža, aiz kuras tā tālāk nepaplašinās, gluži kā ozols, kas kādā brīdī vairs lielāks neaug. Kā mūra pils, kas reiz celta, stāv cauri laikiem un gadsimtiem, ja vien kāds savā neprātā to nesabombardē.
Un gribēt vienmēr kaut ko vairāk - tas nav progress, tā ir pataloģija. Var gribēt savādāk, un tas ir ok. Var viengad sēt salātus un citgad - redīsus.
Un tā mēs nonākam pie jautājuma: Cik daudz [Tev] ir gana?
Šurp linku, saites, references,
Es būšu teicam-nieks!
Tad tralalā.. un tralalā un.
Tur daudz labu stāstu, iesaku neapstāties pie šī viena. ;)
Dzīvojot aptuveni 70Km no Rīgas centra, man nešķiet, ka mana mūža laikā tā izpletīsies līdz šejienei. Kas notiks pēc tam, mani īpaši neuztrauc, bet domāju, ka nekas tāds, ar ko tā brīža paaudze nespētu tik galā.
Es gan pagalmā drusciņ dzirdu P80 šņākoņu. Un labi, ka tā. Ja nebūtu šī ceļa un iespējas stundas laikā būt darbā, lēmums pamest Rīgu būtu nācis daudz ilgāk un grūtāk.
Bet, vot, redz, Tev, tāpat kā man, ir katram savs P tuvumā. Pat varētu teikt - viens un tas pats. :) Bet tas daudz ko maina.
Viena piebilde.
Vilniņš bij' ielicis galerijās Baltavas p.p. Visam tur pizdariki, bet to stacijai piegulošo dzelzeļnieku ēku gan būtu bijis froši atjaunot un tādā dzīvot, ja ne attālums līdz apdzīvotībai (savi 80km), kaut arī turpat pie mājām ir 'bijušais' taisnais.
Tā Baltavas māja tika izpētīta jau kaut kad pavasarī testējot taisno, bet nu nē, mani šādas vietas kaut kā galīgi nepievelk poteniciālās dzīvošanas kontekstā.
Tomēr ar laukos vajag kaut kādu sasaisti ar tekošo gadsimtu. Piemēram tādu, ka sniegs ir jātīra tikai pagalmā, lai tur ir pieejams misenes izvešanas pakalpojums, kaut kāds telefona vads (ok, tas ir pagājušais gadsimts :D) un, jā, lai problēmu gadījumā arī kādi dienesti var piebraukt tieši klāt.
Pēdējo gadu, diezgan aktīvi dauzoties apkārt pa LV, vispār uz šiem jautājumiem esmu sācis skatīties baigi mierīgi, un liekas, ka viss ir kārtībā. Turklāt gandrīz neatkarīgi no reģiona. Vietas mums ir vairāk nekā vajag. Pietiks gan pašiem, gan bēgļiem, par to vispār neuztraucos. Tāpat arī visur tomēr viss notiek, pat vistālākajos nostūros var redzēt, ka ir mājas ar sakotptiem pagalmiem, ļoti pieklājīgu tehnikas parku utt. Tāpat arī mežu un pļavu ir ļoti daudz.
Savukārt ļaužu vēlme spiesties Rīgā jau vairs nav mana problēma. Pagaidām rīta un vakara vizināšanās turp un atpakaļ man patīk, bet kad apniks, izdomāšu, ko darīt tepat rajonā, un viss būs baigi labi.