Pilota memuāri.

Sit un sit tos prusakus, bet jauni lien ārā. Kolīdz šķiet, ka esi puslīdz ar vienu šmuci ticis galā, nākamā jau klauvē pie durvīm. Akdies!!! Es gribu ar vēl-tiem-trim kolosālajiem Cibiņiem sēdēt pļavā un bakstīt debesis. Sen jau jumts tek.
Bet tā vietā dzīve parastā *homo vulgaris* iesūc visus un dabū krāmēties ar vecākiem, kas pamazām iet pa fāzi, simt-un-vienu haltūru, kas būtībā ir tāds no rokas - mutē variants un laika nav vispār.
Šitā ir tā ķipa pieaugušā cilvēka dzīve, ko mazs būdams, vakaros pirms aizmigšanas lasot Hobitu, tik ļoti gaidīji? Jo tad varēs lasīt ilgāk! Haha.

Realitātē - varēsi skriet sijas likt ILGĀK, grīdas betonēt ilgāk un ļaut sev betonēt smadzenes. Ilgāk. Ar sauso galarezultātu - nekādu. Tikai bejēdzīgu skriešanu, cenšoties paspēt to-to-un-to, no kā visa tāpat nav jēgas un kas neizraisa ne mazāko prieku, jo rau, tūlīt jau rudens un ziema, un miskūzī mai lengvidž pizģec karoč.

Kur ir stopkrāns?
Es gribu izkāpt.