- Ak, eglīte, ak, eglīte,
cik tu gan slapja esi!
dziedājām mēs ar Dārgo, stellējot savu superkuplo, divstumbraino Latvijas egli. Tā, istabas siltumā nonākusi, kusa aumaļām . Rotāšanu atlikām uz rītu.
Vēl šodien esam supercentīgi izšrubījuši māju (Dārgais izmēza piecus maisus visādu drazu no viesistabas, es nogalināju maņikjūru, šrubējot virtuves skapīšus un plīts durtiņas), jo rīt ciemā bija ieplānoti Dārgā brālis ar kundzi un jaunkundzi. Bijām jau gandrīz aizvēlušies uz tālāko veikalu pēc foreles vai kādas citas dižciltīgas zives, kad noskaidrojās, ka brālis taisās vest mūs pie sevis, un visa mūsu pārcentība - kaķim zem astes.
Nu, nekas, tagad uztaisīšu zirņu pikas ar ķimeņu sieru un sastellēšu kājas gaisā. Un baudīšu pirmos Ziemassvētkus trijatā - viss, kā manā jūzerinfo - es, viņš un kaķītis.