sapņojam

ulzha:

Darbība norisinās kādā pilsētā, varbūt Maskavā, pie kaut kāda liela dievnama, tāda, par kura esību man ārpussapņa ziņu nav. Tam ir nepilnīga, bet ne gluži gruvešu paskata ķieģeļu virsbūve un redzama 16.-17. gs. akmens milzu kupola veida pagrabtelpas ārpuse. Gar to pa trepītēm kāpjam; ir kāds hiperaktīvs vārtuvērējvīriņš; es zinu, ka viņš tikpat brīvi sveiks arī baznīcas galvas un/vai tās organizācijas galvas, kuras sanāksmi apmeklēt esmu ieradies. Tumšā hallē ir kaut kas līdzīgs muzeja telpām. Pagriežot skapi, uz kura izgrebts Seti, iekļūstam zālē ar sēdekļu rindām. Tur ir pilns cilvēku, vairāki ar korporāciju krāsām un pazīstami, tiek sveicināti un celti amatos, bet pasākums, cik saprotams, ir kaut kas slepenāks par korporāciju. Manās rokās nokļūst apliecība vāciņos, kurā starp citām rokraksta biogrāfijas lietām uzsvērts, ka es esot "sol♭ ģitāras solists jeb soloists", pirms tam uzskaitot, ka tādā un tādā pasākumā kādu svētdienu iepriekš es esot izpildījis dziesmas tādā, tādā un tādā mažorā. Pārņem izbrīns, gandrīz vicinu apliecību pa gaisu un saucu "WTF". Bet klausāmies, kā uz skatuves uzstājas meiteņu stīgu ansamblis, arī viena ģitāriste.