stepes_vilks

atradu vēl samērā nesen uz Dz. dienām skricelētu un nepabeigtu "aktuālo viedokli"

Atverot tīmekļa adresi http://www.dzejasdienas.lv un uzmetot skatienu, šķiet, psākumu simbolizējošajam attēlam, pirmā doma bija „bet protams!”. Attēlā, kas kā šķiet, reizē pilda logotipa un ilustrācijas funkcijas, ir attēlota seja, kurā jaušama eksistenciāla atsvešinātība un atteikšanās no pilsoniskās pasaules. Šos vaibstus pasvītro it kā pavirši vilktās līnijas, kas rada bērna zīmējuma efektu. Jā, nenoliedzmi, tas ir īsts dzejnieks. Tas ir dzejnieks, kādu viņu pazīst lielākajā daļā auditorijas, kas uz anketas jautājumu „Ko jūs lasāt no latviešu literatūras?” apmulsumā ātri novelk kaut ko par Raini un Čaku, ko atceras no skolas solā iekaltās informācijas. Dzejnieki viņiem no vienas puses saistās ar veciem, solīdiem onkām ar rūpīgi koptu bārdiņu un senilām asprātībām, bet no otras puses tie ir MTV adepti – noslēpumaini, pievilcīgi džeki, kuros ir kaut kas no Kobeina un Merilina Mensona. Nesaprastie, kurus nemaz arī nav jāsaprot, tikai jāpabrīnās par viņiem un pēc tam korišu lokā pie cigaretes jāpavelk uz zoba. Meitenēm protams ir savas intereses. Vistipiskāk laikam šī situācija redzama skolās, kur uz Dzejas dienām literatūras skolotājai ir nerakstīts pienākums uzaicināt vismaz vienu dzīvu dzejnieku. Dzejas dienu logotipā redzamais tēls apbrīnojami labi sadzīvo ar šiem infantīlajiem priekšstatiem. Tas necenšas radīt jaunu skatījumu, tikai reģenerē jau esošo. Šādi veidotas sejas rotā grāmatu vākus, CD vāciņus un vientuļu vidusskolnieču diensgrāmatu lapas. Skumjš ir apstāklis, ka šis tēls piesaista tieši to auditorijas daļu, kas no pašas literatūras negaida neko; varbūt vienīgi skandālu. Viņi ir nākuši uz šovu. Savukārt potenciālo auditoriju, kas iet uz pasākumiem, lai klausītos, šis tēls var tikai atgrūst – ja vien viņi paši nav literāti, kas ierāvušies savā Teksta pasaulē un nemēdz skatīties, kas tad notiek tur ārā. Tā ir samierināsanās ar esošo situācija vai pat demonstratīvs apmierinājums ar to. Ko Rainis tur teica par alkām pēc cita veida. Tas pats Rainis, kura rokraksts pievienots logotipam. Galu galā Dzejas dienas ir tikpat kā vienīgā dzejnieku došanās „tautās” ar šo jēdzienu saprotot sociāli nedefinētu cilvēku kopumu. Līdz ar to loģiski būtu mūsdienu Latvijas dzejnieka tēlu pasniegt gluži vienkārši nebanāli; ar laika garam atbilstošu konceptuālo un formas risinājumu.