Izrādās, ka, esot augšā pilnas 24 stundas, sajūta ir mats matā kā esot ķēmā, kad neko nesaprot un viss apkārt ir pilnīgā miglā. Šodien sarunājām ar L satikties pie Origo, lai aizietu kopā pusdienās, un es biju jau aizvilkusies līdz stacijai, pārliecināta, ka viņa mani tur gaida, jo ko gan citu var nozīmēt īsziņa ''stāvu pieturā'' - līdz brīdim, kad es biju spiesta secināt, ka L nekur nav un man nav ne mazākās nojēgas, kāpēc es vispār izdomāju tur aizsperties. Bija vien tādā pašā vieglā streipulī jāiet atpakaļ uz māju, lai tur iegāztos gultā un nošņāktu atlikušās 20 minūtes.
Bet bakalaurs tomēr ir nodots, un tas ir brīnišķīgi, lai gan tā apziņa, ka tūlīt, tūlīt viss būs cauri, mani vēl nav panākusi. Cik dīvaini tomēr - es dzīvojos tajos vecāku stāstos nedēļām un mēnešiem ilgi, bet tagad viss tas būs jāpamet un atpakaļ diez vai es atgrieztos.