And now for something compeletely different |
[28. Apr 2011|00:41] |
Saistībā ar kvantu mehānikas efektu un smadzeņu darbības iespējamo saikni - interesanta informācija.
Auss minimālais jūtības slieksnis ir gaisa svārstības, kas 10x mazakas par atoma diametru: http://hyperphysics.phy-astr.gsu.edu/hbase/sound/earsens.html
Acs minimālais jūtības slieksnis ir ap 90 atsevišķu fotonu (tā kā tikai ap 10% no acī nokļuvušajiem nonāk līdz receprotiem, tad faktiski 9 atsevišķi fotoni. Paši receptori spēj uzvert pat vienu atsevišķu fotonu): http://www.xs4all.nl/~johanw/PhysFAQ/Quantum/see_a_photon.html
Šie piemēri pierāda, ka smadzenēm ir labas spējas pastiprināt pat ārkārtīgi nelielus signālus līdz ar apziņu uztveramiem līmeņiem. Tātad pat molekulāra mēroga lokālas izmaiņas spēj iespaidot smadzenes globāli. |
|
|
Comments: |
Ne gluži. Viss jutīguma/izšķirtspējas komponents atrodas receptoros, savukārt tur, kur maņa kļūst par modalitāti, jau tiek apstrādāti konvertēti un pret neironu darbības potenciālu normalizēti dati.
Kā rodas sapņi, piemēram? Vai tiešām visi tie miljardi neironu darbojas pilnīgi deterministiski, lai uzģenerētu, būtībā, pavisam nejaušu aizsākumu kādai tēlu plūsmai?
Atbildot uz jautājumu tikpat vispārīgi, cik tas ir noformulēts - jā, domāju, ka pilnīgi noteikti (principā, sapņu un to funkcijas sakarā es sliecos piekrist Krika-Mičisona jeb t.s. reverse learning hipotēzei).
Drīkst jau arī mazāk vispārīgi, bet uz to īsti neceru.
Šajā gadījumā mani vairāk interesē, nevis kas vispār ir sapņi, bet kā tie (vai arī domas, idejas) vispār aizsākas.
Kā laikā nosacīti stabili paterni neirālās aktivitātes kopējā fonā, konkrētos smadzeņu apgabalos (pamatā - neokorteksā un, plašāk, prefrontālajā garozā kopumā).
Par "mazāk vispārīgi" - nav jau īsti, kur izvērsties, ja jautājums ir "vai fenomens ir deterministisks". Pēc manām domām, nedeterministisku fenomenu ne tikai nav, bet tie arīdzan nav pat iespējami, vismaz visumā ar šādu fiziku.
"Smadzeņu aktivitātes izraisītājs bija no citas galaktikas nākuši kosmiskie stari" būtu pietiekoši nedeterministiski no praktiskā viedokļa. Šobrīd pat varam atlikt malā visus Trū kvantu nedeterminismus.
Piekrītu. Tiesa gan, mēs diezgan labi zinām, ka smadzeņu aktivitāti neizraisa nekas tāls un kosmisks (atskaitot, protams, scenārijus, kur indivīds palūkojas uz zvaigžņotajām debesīm un kaut ko nodomā/izjūt redzētā sakarā, bet, well, mēs sapratām).
Tas nu gan būtu varen kuriozi, ja vēlmi palūkoties uz zvaigžņotajām debesīm un aizdomāties par citplanētu civilizācijām gadījuma pēc izraisītu augstas enerģijas daļiņu kūlis, nejauši izkļuvis no daļiņu paātrinātaja, kuru uzbūvējusi kāda no šīm civilizācijām.
Šis moments man masīvi atvilka atmiņā "Galaktikas ceļvedi", for whatever the reason.
Tā jau laikam ir, ka cilvēkam ar manu atmiņu bieži sanāk kaut ko (ne)tīši nocitēt, bet nez vai šajā gadījumā tā būs.
Ne citāts, tīras asociācijas.
| |