|
|
|
Marts 10., 2005
23:37
«Mīļās sievietes, pacelsim arī mēs protesta zobenu! Neklusēsim,
nekaunēsimies un publiskosim šo vīriešu vārdus! Varbūt kādam palīdzēsim
laboties. Stāvošs ūdens līdz jūrai nenokļūst, tāpēc aicinu visas
sievietes rakstīt mūsu valdībai priekšlikumus, lai izstrādā likumus,
kas mūs pasargātu no vardarbības. Es jau to izdarīju, bet esmu tikai
piliens. Lai mūs pamanītu, vajadzīga straume. Rakstīsim visas – gan
cietušās, gan mammas un vecmāmiņas, kaimiņienes, draudzenes, ikviena,
kurai rūp sievietes drošība, dzīvojot savā mājā, savā valstī brīvai un
aizsargātai ar likumu. Tad arī dzims vairāk bērniņu, jo nebūs bail – kā
es tikšu galā viena? Mūs sargās likums, kurš mums jāpieprasa mūsu
ievēlētajai Saeimai! M. A.»
http://tvnet.lv/women/life/greksudze/article.php?id=4054490
Bāc, cik trāpīgi teikts! :[ Tā ir tik nopietna lieta, bet vēlarvien tas
notiek, notiek, notiek, un nekas nemainās, nekas nemainās... God, do You see this...?
Lūk, tādēļ es mēdzu vienkārši nicināt vīriešu dzimumu, pretīgie lopi.
Nogriezt visiem tādiem vardarbjiem pautus un iebāzt viņiem degunā.
Nedrīkst pieļaut, ka tādiem ir bērni. Jo liktenis tādiem bērniem
zināms: «dusmu izgāžamie maišeļi»..
Lai kas arī tiks sestdien ievēlēts, man vienalga, bet es ceru, ka tie
cilvēki neizliksies nemanām šādas ģimenes problēmas, un domās ne tikai
par augstām algām, pensijām un vēl visādiem brīnumiem, bet arī par
cilvēku (šajā gadījumā - sieviešu un bērnu) personisko fiskisko un
emocionālo drošību pret vardarbību "sabiedrības mazākajā šūnā".
Ne tik daudz nabadzība vai globālās problēmas, kā tieši fiziskā un
emocionālā vardarbība starp ģimenes locekļiem ir tā, kas brucina un
nojauc visus ģimenes pamatus, traumē cilvēku jau agrā bērnībā. Un tas,
protams, izpaužas arī visu atlikušo dzīvi, un te nu mēs esam.....
|
Comments:
Dotajā momentā Latvijā nav politiska spēka, kas vienlaikus gribētu un varētu šos "jautājumus" risināt. Bez tam, es uzskatu, ka likuma robežās vispār šādas lietas nav atrisināmas - te ir jāspēlē pāri viņa robežām.
Sorre, bet pēc tā raksta sanāk, ka tas sievišķis visu pati pacieš regulāri un piedod viņam. Pati zoss, ja nesaprot, ka cilvēki nemainās.
Kas pats nav to visu piedzīvojis, tas NEVAR saprast, KĀ tas ir un kāpēc tas ir tik briesmīgi.
Ir varmāka, un ir vardarbības upuris. Tas izsaka visu.
Ja tas bija mājiens, ka es neesmu neko tādu piedzīvojusi, tad veltīgs mājiens, jo man ir pieredze. Tas sievišķis tur ir piesiets? Jā, varmāka, jā viņš ir jāsoda. Bet tas, ka tā sieviete turpina sēdēt mājās pie tā vīra ar visu to, ka viņš viņu sit, tas ir noziegums jau pret bērnu, jo tikpat labi tas vīrišķis var sākt sist arī bērnu! Cietēja tāda, ja viņai vēl ir māte, kura var palīdzēt uzturēšanā, tad pati vainīga, ja netinās prom.
Es nebiju domājusi nekādus mājienus veltīt.
Pēc idejas, nav runa tikai par rakstā aprakstīto gadījumu, bet kopumā.
Cik ģimeņu, tik arī variantu. Un bērna māte nav vainīga, ja vīrs sāk sist arī savu bērnu (ko arī dara, ja jau vispār sit, tad atļaujas sit visiem, kam var sist). Sievietes un bērni ir cietēji. Jo neviens, neviens nekādā veidā nevar būt fizisko sodu pelnījis, un vīrietim NAV tiesību sist, lai tur vai kas. Tas vardarbis ir atbildīgs pilnīgi par visu pats, ko sastrādā.
Kamēr var pati tikt galā, tikmēr ir ok, tad arī var savākt mantiņas un aiziet. Bet kad sabrūk visss ģimenes pamats, no pazemojumiem un pretklībām pašapziņa nodragāta zem nulles, ir depresija un kauns par savu ģimeni, tad viena pati sieviete vairs nevar un netiek galā. Un tad tak vajag palīdzību no malas.
Es zinu, ka nekas īpaši mainīties nevar, jo šādas problēmas globālā veidā atrisināt nevar, kā tikai skatot katru atsevišķo gadījumu. Bet tas nenozīmē, ka par to nav jēgas runāt un rakstīt. |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}