ļoti interesē cilvēku ēšanas paradumi, visādas diētas, ierobežojumi, it sevišķi, ja tām apakšā ir stāsts, vai vesela filozofija, jo tur ir redzams tas, cik dīvaini mēs spējam rīkoties, sevišķi jau galējībās, kad viss redzams pārspīlēts, pārvēršot to par kultu, lai nebūtu jādomā par citiem saviem ķermeņa nostūriem. vienam, tas ir mierinājums caur pārtiku, citam, piemēram, izmisīga vēlme nomest svaru, bet reizēm sagadīšanās pēc palasa kādu atšķirīgu filozofiju, paskatās uz ēdienu no cita skatu punktu, un "arprāts, kā es līdz šim dzīvoju, kā neizvēlīgs cūka" , citi atkal realizē savu lielo atbildības sajūtu kontrolējot savu ķermeni caur pārtiku.. nu interesanti.. pēdējā jaunā tendence diētās, ko dzirdēju ir paleodiēta, jeb alu cilvēku diēta. kur pamatā ir uzskats, ka cilvēki, kuri uzturā lieto daudz graudaugu, paši paliek apaļi kā graudaugi. tāpēc tiek ēsts tas, ko var nomedīt- jēlas zivis un gaļa un vienīgi daži sezonāli dārzeņi, ignorējot kartupeļus, maizi, rīsus, saldumus, augļus. un stāsts ir par hierarhiju, par to, ka cilvēks nogalina vājākos un pēc tam to apēd. jā, vēl arī tā izsalkuma sajūta, viņā ir kaut kāds spēks un spēja vairāk koncentrēties, domāt asāk, pat neēdot vienīgi jēlu gaļu.
[...] ja to ēd vienu pašu bez piedevām, no gaļas nevar pieēsties, visu laiku ir neliels izsalkums, tāda nenormāli laba, nedaudz dzīvnieciska sajūta. /kristīna belicka/