Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Es te tā pēkšņi, cik nu tas ir iespējams atminējos sarunu no savas sestdienas. Kur patiesībā bija tāda jauka un mierīga, bet ar attieksmi. Man vispar patīk, kad lietām ir attieksme, tas to dzīvi padara tādu sulīgāku un pilnīgāku. Ja var tā izteikties protams.

Nu lūk tātad vispār aizgāja runa par to kā dažādi cilvēki ir kļuvuši slaveni, un kā viss tajā slavas zenītā, notiek, plaukst un mainās. Nu lūk, un kaut kā aizskārās doma par to, kā tad īsti ir ar to slavu. Vai tam ir jābūt pašmērķim ? Vai arī tā tomēr ir lieta, ko mēs iegūstam izcili darot to, ko mēs daram – muzicējot, aktierojot vai arī kā savādāk.

Patiesībā iespiedās prātā tikai tāpēc, ka likās, ka abi šie varianti ir diezgan ticami. Es tikai domāju, kas ir labāk, ka tu vēlies slavu dabūn viņu un esi laimīgāks par laimīgu. Vai arī tomēr, ka Tu viņu saņem kaut kādu procesu rezultātā, iemanto viņu, un problēma rodas,ka Tu viņu nekad neesi īsti gribējis un īsti nezini, kur tagad likties, kad katrs, kam nav slinkums uzskata tevi par savu labāko draugu. Īsāk sakot man liekas, ka tā ir tāda dīvaina lieta, vieniem vajag un lien no ādas ārā, lai tādi būtu, citiem īsti nevajag, bet viņi iegūst. Un tad lien no ādas ārā , lai liek viņiem beidzot mieru.

Un pie viena secināju skumjo fakatu, ka īsti nezinu vai pie mums Latvijā slava dod arī kaut ko. Man jau lieaks, ka nav tā, ka tie cilvēki peldās nauda un var daudz ko vairāk atļauties. Ja vien Tu neesi skandalozs, un tad jau tevi vienkārši vazā pa presi visi kam nav slinkums.

Labi tas tā es te vienkārši domāju būt slavenam vai nē.